Lai citi arī zina.

Jāņus nosvinēju lieliski. Labāk vēlēties nevarēja.Biju Āņos, kopā bijām kādi 80 cilvēki :) pie Agnesītes, kura dzīvo Gaujas krastā, diez gan amazing skats (vieta gluži kā mana iecerētā nākotnes māja- ar skatu uz ūdeni). Sākumā devos turp ar nelielu garastāvokļa līmeni uz mīnuss pusi, neteikšu kāpēc, bet tas nekas, prieks, ka viss mainījās. Savēšana bija īsti laikā. Valters, Laura, Diāna bija malači, godam izturēja. Visu nakti negulēju, man patika kājiņu spēle, tik smieklīga. Tur var tā cits citā sapiņķerēties, ka maz neliekas. Gandrīz špagatu šitā dēļ nācās uztaisīt. Ar Dāvidu visu laiku kalām plānus kā citus iegāzt, kamēr citi ručīja laukā viens otru (pazūd intriga, ja cenšas palīdzēt cits citam), bet bija forši, pārsmējāmies.
Nākamās dienas nagla bija ūdens hokejs. Iedomājieties- uz zāles nolikta plēve, visu pārlej ar Fairy un ūdeni! Tad kādi 6-8 jaunieši uzlien virsū un spēlē ūdens hokeju (kas izpaužas kā rāpošana, slīdēšana, nespēja tikt uz priekšu, mēģināšana satvert ar ūdeni piepildītu balonu un tā ripināšana vārtos+ histēriski smiekli). Tas bija tik ļoti smieklīgi, ka man šodien presīte sāp. :D iesaku visiem izmēģināt kādā ballītē.
Un jā- ēdiens bija sasodīti garšīgs.Pa nakti (lai noturētu sevi augšā) spēlējām arī tādas muļķības kā Namiņš deg (kur katrs otrais nomaucās), kaļimbaba (nav ne jausmas kā raksta), tautas bumbu, mēmo šovu un vēl visādas bērnu spēlītes. Bet mums bija labi un jautri. Galvenais ir būt ar īstajiem cilvēkiem, tad var darīt jebko un būs labi.
Nedrīkst aizmirst mazo kaimiņu brīnumiņu- Bellu (zelta retrīvers), kam visi līda klāt ik pa laikam. :) tāda saulīte.
Es no rīta izskatījos un biju neizgulējusies, bet tas nemainīja faktu, ka vakarā aizbraucu pie Ingūnas, ha.Aaaaa,un es aizgāju pavisam prom no darba šodien un vakarā bijām evaņģelizēt ar draudziņiem ^^ vispār dzīvot ir jauki.
Rīt man ir plāns uz mūzikas skolu beidzot aizlaist, uzgleznot kaut ko par godu Ingūnas vārda dienai un un un bija vēl kaut kas, bet es vairs neatceros...aaaaa, uztaisīt plakātu vai flaijerīti :)Pagaidām čau!
P.s.sarunāju, ka ar Ķiņķeri skatīšos kopā to šausmeni, tagad jāizdomā kad.

Mana liecība.

Ja paskatās uz manu dzīvi kopš manis piedzimšanas brīža, tad teorētiski es esmu bijusi kristiete visu savu mūžu. Bet tas ir tikai teorētiski. Bieži (nu labi- katru gadu) braucu uz kristīgajām nometnēm, pieņēmu tur Jēzu par savu Kungu, saņēmu Svētā Gara kristību utt., viss gāja uz urrā. Bet, kā jau pierasts, pienāca laiks, kad nometne beidzās un es atgriezos mājās, protams, sākumā dedzīgi lasīju Bībeli, lūdzu, centos izspiest kādu asariņu, jo šķita, ka lūgšana ir sirds lūgšana tikai tad, ja jāraud. Tā gadi gāja un nekas nemainījās.

Pienāca pusaudžu gadi, mainījās draugi, parādījās arī pirmais puisis. Sākumā biju stipra, bet kā zināms- pamazām labinot, pierunājot, ieskaidrojot, ka attiecības nevar būt gluži platoniskas, ļāvos arī ne tik Bibliski pareizām lietām. Puiši mainījās. Kļuvu pielaidīgāka, lai gan apzinājos, ka Dievs par manu rīcību nav sajūsmā, tomēr centos to ignorēt, līdz mana ignorēšana atmaksājās arī ar Dieva nespēju mani vairs uzrunāt. Jutos apmierināta, jo cilvēku mīlestība taču ir neaizvietojama. Žēl, ka tā domāju.

Bet tad pienāca viens mirklis, kad, salauztas sirds rezultātā, jutos nodota, nemīlēta un pārak daudzu jautājumu pilna (protams, puišu problēmu dēļ). Katru dienu gāju uz skolu nikna, īgna un neapmierināta, bet pie visa vainoju bezmiegu, jo nevēlējos saskarties ar patiesību. Sāku strādāt, lai atrastu attaisnojumu tam, kādēļ nevēlējos iet uz draudzi. Bija smagi. Tukšuma sajūta mani bieži vajāja.

Kad pienāca Jāņu laiks, saņēmu ielūgumu uz kādu tusiņu. Biju lielā sajūsmā par iespēju pievienoties, jo zināju, ka visi piedzersies un neviens nesatrauksies, ja arī es to darīšu. Vēlējos beidzot izbaudīt eiforisku mieru kaut tikai uz vienu nakti.

Mirklī, kad taisījos izbraukt, mamma ienāca dzīvoklī un sāka stāstīt, ka todien esot bijusi draudzē, kur mācītājs esot lūdzis par ģimenēm. Pēc lūgšanas mācītājs ģimenes bildē esot norādījis uz tēti (viņš nav kristietis) un mani. Biju šokēta un pārsteigta, tomēr akmens cieta! Kad izgāju laukā, kaut kas manā sirdī atmaiga un es sāku nevaldāmi raudāt, lūdzu Dievam piedošanu un dvēseles dziedināšanu. Biju tik ļoti lielas žēlastības un mīlestības pārņemta, tukšuma sajūta izzuda, nespēju aptvert Dieva milzīgo mīlestību. Man agrāk gan tika stāstīts, ka Dievs mīl katru personiski, bet nekad to nebiju sajutusi. Bet nu- Dievs pat caur manu stūrgalvību, muļķību un atraidīšanu bija atradis veidu kā aizsniegt mani. Todien es sapratu, cik ļoti Dievs mani mīl un nevēlas laist prom, lai kādas muļķības es arī nebūtu pastrādājusi.

Kopš tās dienas Jēzus ir mans Kungs un es NEKAD to ne pret ko citu nemainītu.

Dievs mīl katru no mums dziļi individuāli, nevis kā vienu lielu pūli, bet gan tā, it kā katrs no mums būtu Viņa vienīgais bērns, kas jāsargā. Viņš ir gatavs mūsu dēļ darīt visneiedomājamākās lietas, tad kādēļ arī mums neatdoties Viņam ar tādu pašu attieksmi?

Kopš tās dienas mana attieksme un sajūtas pilnībā ir mainījušās, jā, ir bijuši kritumi un īpašas degsmes mirkļi, lai nu kā- es varu apliecināt, ka nav nekā labāka, kā būt kopā ar Dievu. J

Nākamā otrdiena.

Šodien sēdēju un ilgi domāju par to, vai man otrdien braukt uz jūru vai nebraukt. Es nevaru izlemt. It kā jauki cilvēki būs un tā, bet es noteikti nejutīšos labi. Gribēju rakstīt par un pret sarakstu, bet tā vietā uzrakstīju iespējami gaidāmās otrdienas sajūtas. Ha. :

"Atmosfēra! Atmosfēra liek man plašāk pasmaidīt, dzidrāk ieelpot jūras gaisu, sajust neeksistējošu siltumu un pārdabīgu mieru. Kaut kur starp mani un jūru ir volejbola pārņemtības elsas, smiekli, neveiklību mirkļi, sāncensība un patiesas draudzības atblāzma. Es to redzu. Es jūtu. Es tur esmu. Varbūt ne tā, kā vēlētos, bet es esmu. Tur ir draugi. Te esmu es. Mēs silti sasmaidāmies, jo sajūtam vienu un to pašu- Dieva žēlastību. Ir labi sajust vienotību un ciešu saikni pat, ja cilvēcīgi tā neeksistētu. Visu maina tikai šī varenā saikne, skrūve starp zobratu un enģi, līme starp grāmatas vākiem un lappusēm- Dievs.
Kārtējo reizi bumba pārlido man pāri.
Es nejūtos ērti, bet arī neērtība mani nenomāc. Es tikai nevaru atbrīvoties. Domas manī pulsē, elpo, dzīvo, satrauc un pārliecina, tur jau tā problēma, ka domām nedrīkst ļaut pārāk lielu vaļu, citādi tās kļūst kā mazs bērns, kas iebāzis savu viltīgo ķetnu ievārījuma burkā un neprot apstāties līdz kļūst nelabi. Nelabi no visiem un pašam sevis. Tas neiedvesmo.
Es ļaujos pārvarēt sevi, lai gan labprātāk ieritinātos zem smiltīm un nozustu. Bet nevar, jo draugi mani gaida. Es ceru.
Es tikai gribu būt kā citi (vai mazdrusciņ labāka), bet nesanāk. Nu tad nevajag arī- centīšos sev ieskaidrot. Žēl! Nez kas ir labāk- samierināties vai censties mainīties?! Nevaru izlemt. Kārtējā dilemma.
Būtu jauki kādreiz izdarīt ko izcilu, tiešām izcilu, kaut uzrakstīt vienu rindkopu, bet tādu, ka visiem mute paliek vaļā, vai uzgleznot iedvesmas brīdī sūtītu gleznu tā, ka citi nesaprot vai maz ir iespējams tā gleznot, vai iemīlēties tā, ka visiem ir redzams mirdzums acīs. Cik muļķīgi."

Remember me.

Noskatījos tik ļoti izslavēto filmu Remember me.

Nevaru saprast, kādas ir manas sajūtas par viņu.
Kad sāku skatīties, nekādi nevarēju atcerēties kāpēc tik ļoti pretojos šai filmai, pat treileri neskatījos, ko es daru vienmēr. Un jā, tad, kad filmā parādījās Roberts Pattinsons, atcerējos- nejutos iedvesmota apbrīnot kārtējo filmu ar "Krēslas" (jāiemācās izrunāt šis vārds) galveno varoni. Negribēju redzēt tikai tāpēc, ka visi tik ļoti sajūsminājās par viņu, negribēju būt viena no, nav labi justies bara instinkta vadītai, tāda pazušanas un "man nav savas gribas" sajūta, gribu būt tikai es.
Sākums drusku šokēja, jo, kā man daudzi jau pačukstēja- šis būs riktīgs raudamais gabals. Biju gaidījusi ieraudzīt kārtējo mīlestības romānu ar ievadu, sarežģījumu (kur jāraud) un laimīgu atrisinājumu (atkal asaras), bet nē- drāma. Turklāt viss drūmā noskaņā ieturēts un saglabāts. Aplausi režisoram.
Smags stāsts. Tiešām. Pārdomu pilns. Uz tādas sižeta līnijas fona mana dzīve izskatās kā rožu dārzs pārkaisīts ar mirrēm, nu labi, pāris mirru gabaliņiem.
Nav viegli, ja vecāki par tevi neliekas ne zinis un paši to nemaz nemana, jo nauda, redz, ir svarīgāka. Pavisam nav viegli, ja amerikāņu geto rajona metro stacijā 11 gadu vecumā nošauj tavu māti, vai, ja tavs brālis 22.dzimšanas dienā izdara pašnāvību. Arī mazai meitenei skolā justies atstumtai, pamestai, vienai un apsmietai nav viegli. Jā, nav. Ir tik vienkārši kādam sabojāt dzīvi, nelaikā pasakot ko aizvainojošu vai vienkārši noignorējot, bet, ja tas atkārtojas dienu no dienas, dienu no dienas- kā tad lai cilvēks jūtas?
Ja kāds vēlas izraisīt savā dvēselē dziļas pārdomas, tad es iesaku noskatīties šo filmu, bet noteikti ne vēlami jautram vakaram.