Šodien sēdēju un ilgi domāju par to, vai man otrdien braukt uz jūru vai nebraukt. Es nevaru izlemt. It kā jauki cilvēki būs un tā, bet es noteikti nejutīšos labi. Gribēju rakstīt par un pret sarakstu, bet tā vietā uzrakstīju iespējami gaidāmās otrdienas sajūtas. Ha. :"Atmosfēra! Atmosfēra liek man plašāk pasmaidīt, dzidrāk ieelpot jūras gaisu, sajust neeksistējošu siltumu un pārdabīgu mieru. Kaut kur starp mani un jūru ir volejbola pārņemtības elsas, smiekli, neveiklību mirkļi, sāncensība un patiesas draudzības atblāzma. Es to redzu. Es jūtu. Es tur esmu. Varbūt ne tā, kā vēlētos, bet es esmu. Tur ir draugi. Te esmu es. Mēs silti sasmaidāmies, jo sajūtam vienu un to pašu- Dieva žēlastību. Ir labi sajust vienotību un ciešu saikni pat, ja cilvēcīgi tā neeksistētu. Visu maina tikai šī varenā saikne, skrūve starp zobratu un enģi, līme starp grāmatas vākiem un lappusēm- Dievs.
Kārtējo reizi bumba pārlido man pāri.
Es nejūtos ērti, bet arī neērtība mani nenomāc. Es tikai nevaru atbrīvoties. Domas manī pulsē, elpo, dzīvo, satrauc un pārliecina, tur jau tā problēma, ka domām nedrīkst ļaut pārāk lielu vaļu, citādi tās kļūst kā mazs bērns, kas iebāzis savu viltīgo ķetnu ievārījuma burkā un neprot apstāties līdz kļūst nelabi. Nelabi no visiem un pašam sevis. Tas neiedvesmo.
Es ļaujos pārvarēt sevi, lai gan labprātāk ieritinātos zem smiltīm un nozustu. Bet nevar, jo draugi mani gaida. Es ceru.
Es tikai gribu būt kā citi (vai mazdrusciņ labāka), bet nesanāk. Nu tad nevajag arī- centīšos sev ieskaidrot. Žēl! Nez kas ir labāk- samierināties vai censties mainīties?! Nevaru izlemt. Kārtējā dilemma.
Būtu jauki kādreiz izdarīt ko izcilu, tiešām izcilu, kaut uzrakstīt vienu rindkopu, bet tādu, ka visiem mute paliek vaļā, vai uzgleznot iedvesmas brīdī sūtītu gleznu tā, ka citi nesaprot vai maz ir iespējams tā gleznot, vai iemīlēties tā, ka visiem ir redzams mirdzums acīs. Cik muļķīgi."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru