Nevaru saprast, kādas ir manas sajūtas par viņu.
Kad sāku skatīties, nekādi nevarēju atcerēties kāpēc tik ļoti pretojos šai filmai, pat treileri neskatījos, ko es daru vienmēr. Un jā, tad, kad filmā parādījās Roberts Pattinsons, atcerējos- nejutos iedvesmota apbrīnot kārtējo filmu ar "Krēslas" (jāiemācās izrunāt šis vārds) galveno varoni. Negribēju redzēt tikai tāpēc, ka visi tik ļoti sajūsminājās par viņu, negribēju būt viena no, nav labi justies bara instinkta vadītai, tāda pazušanas un "man nav savas gribas" sajūta, gribu būt tikai es.
Sākums drusku šokēja, jo, kā man daudzi jau pačukstēja- šis būs riktīgs raudamais gabals. Biju gaidījusi ieraudzīt kārtējo mīlestības romānu ar ievadu, sarežģījumu (kur jāraud) un laimīgu atrisinājumu (atkal asaras), bet nē- drāma. Turklāt viss drūmā noskaņā ieturēts un saglabāts. Aplausi režisoram.
Smags stāsts. Tiešām. Pārdomu pilns. Uz tādas sižeta līnijas fona mana dzīve izskatās kā rožu dārzs pārkaisīts ar mirrēm, nu labi, pāris mirru gabaliņiem.
Nav viegli, ja vecāki par tevi neliekas ne zinis un paši to nemaz nemana, jo nauda, redz, ir svarīgāka. Pavisam nav viegli, ja amerikāņu geto rajona metro stacijā 11 gadu vecumā nošauj tavu māti, vai, ja tavs brālis 22.dzimšanas dienā izdara pašnāvību. Arī mazai meitenei skolā justies atstumtai, pamestai, vienai un apsmietai nav viegli. Jā, nav. Ir tik vienkārši kādam sabojāt dzīvi, nelaikā pasakot ko aizvainojošu vai vienkārši noignorējot, bet, ja tas atkārtojas dienu no dienas, dienu no dienas- kā tad lai cilvēks jūtas?
Ja kāds vēlas izraisīt savā dvēselē dziļas pārdomas, tad es iesaku noskatīties šo filmu, bet noteikti ne vēlami jautram vakaram.
Kad sāku skatīties, nekādi nevarēju atcerēties kāpēc tik ļoti pretojos šai filmai, pat treileri neskatījos, ko es daru vienmēr. Un jā, tad, kad filmā parādījās Roberts Pattinsons, atcerējos- nejutos iedvesmota apbrīnot kārtējo filmu ar "Krēslas" (jāiemācās izrunāt šis vārds) galveno varoni. Negribēju redzēt tikai tāpēc, ka visi tik ļoti sajūsminājās par viņu, negribēju būt viena no, nav labi justies bara instinkta vadītai, tāda pazušanas un "man nav savas gribas" sajūta, gribu būt tikai es.
Sākums drusku šokēja, jo, kā man daudzi jau pačukstēja- šis būs riktīgs raudamais gabals. Biju gaidījusi ieraudzīt kārtējo mīlestības romānu ar ievadu, sarežģījumu (kur jāraud) un laimīgu atrisinājumu (atkal asaras), bet nē- drāma. Turklāt viss drūmā noskaņā ieturēts un saglabāts. Aplausi režisoram.
Smags stāsts. Tiešām. Pārdomu pilns. Uz tādas sižeta līnijas fona mana dzīve izskatās kā rožu dārzs pārkaisīts ar mirrēm, nu labi, pāris mirru gabaliņiem.
Nav viegli, ja vecāki par tevi neliekas ne zinis un paši to nemaz nemana, jo nauda, redz, ir svarīgāka. Pavisam nav viegli, ja amerikāņu geto rajona metro stacijā 11 gadu vecumā nošauj tavu māti, vai, ja tavs brālis 22.dzimšanas dienā izdara pašnāvību. Arī mazai meitenei skolā justies atstumtai, pamestai, vienai un apsmietai nav viegli. Jā, nav. Ir tik vienkārši kādam sabojāt dzīvi, nelaikā pasakot ko aizvainojošu vai vienkārši noignorējot, bet, ja tas atkārtojas dienu no dienas, dienu no dienas- kā tad lai cilvēks jūtas?
Ja kāds vēlas izraisīt savā dvēselē dziļas pārdomas, tad es iesaku noskatīties šo filmu, bet noteikti ne vēlami jautram vakaram.
Man ļoti, ļoti patīk tavs fons :)
AtbildētDzēstpar filmu - sākumā negribēju skatīties, jo domāju, ka būs kaut kas krēslveidīgs, tad salasījos visādas atsauksmes un gribēju redzēt, tad noskatījos treileri un kopš tā laika atkal negribu :D (treileris ļoti atgādināja kaut ko no "A Walk To Remember", kuru neesmu redzējusi un sevišķi negribu redzēt arī)
Jā, tagad man arī patīk mans fons :D
AtbildētDzēstNē, viņa galīgi nav līdzīga A walk to remember. Galīgi. Šitā bija tāda dramatiskāka, lai gan beigas iespārdīja, bet to es negribēju pieminēt :D
Nu speciāli nesekot pūlim ir tikai bišku labāk kā sekot pūlim.
AtbildētDzēstUn man arī patīk fons ^^
Bet remember me ir viena no 10 filmām, kas ir manā jānoskatās sarakstā, bet man šķiet, ka neviena no tām, kas tur ir, nav īpaši ģeniāla :D
:D muļķības par to pūli!!!
AtbildētDzēst