Ja paskatās uz manu dzīvi kopš manis piedzimšanas brīža, tad teorētiski es esmu bijusi kristiete visu savu mūžu. Bet tas ir tikai teorētiski. Bieži (nu labi- katru gadu) braucu uz kristīgajām nometnēm, pieņēmu tur Jēzu par savu Kungu, saņēmu Svētā Gara kristību utt., viss gāja uz urrā. Bet, kā jau pierasts, pienāca laiks, kad nometne beidzās un es atgriezos mājās, protams, sākumā dedzīgi lasīju Bībeli, lūdzu, centos izspiest kādu asariņu, jo šķita, ka lūgšana ir sirds lūgšana tikai tad, ja jāraud. Tā gadi gāja un nekas nemainījās.
Pienāca pusaudžu gadi, mainījās draugi, parādījās arī pirmais puisis. Sākumā biju stipra, bet kā zināms- pamazām labinot, pierunājot, ieskaidrojot, ka attiecības nevar būt gluži platoniskas, ļāvos arī ne tik Bibliski pareizām lietām. Puiši mainījās. Kļuvu pielaidīgāka, lai gan apzinājos, ka Dievs par manu rīcību nav sajūsmā, tomēr centos to ignorēt, līdz mana ignorēšana atmaksājās arī ar Dieva nespēju mani vairs uzrunāt. Jutos apmierināta, jo cilvēku mīlestība taču ir neaizvietojama. Žēl, ka tā domāju.
Bet tad pienāca viens mirklis, kad, salauztas sirds rezultātā, jutos nodota, nemīlēta un pārak daudzu jautājumu pilna (protams, puišu problēmu dēļ). Katru dienu gāju uz skolu nikna, īgna un neapmierināta, bet pie visa vainoju bezmiegu, jo nevēlējos saskarties ar patiesību. Sāku strādāt, lai atrastu attaisnojumu tam, kādēļ nevēlējos iet uz draudzi. Bija smagi. Tukšuma sajūta mani bieži vajāja.
Kad pienāca Jāņu laiks, saņēmu ielūgumu uz kādu tusiņu. Biju lielā sajūsmā par iespēju pievienoties, jo zināju, ka visi piedzersies un neviens nesatrauksies, ja arī es to darīšu. Vēlējos beidzot izbaudīt eiforisku mieru kaut tikai uz vienu nakti.
Mirklī, kad taisījos izbraukt, mamma ienāca dzīvoklī un sāka stāstīt, ka todien esot bijusi draudzē, kur mācītājs esot lūdzis par ģimenēm. Pēc lūgšanas mācītājs ģimenes bildē esot norādījis uz tēti (viņš nav kristietis) un mani. Biju šokēta un pārsteigta, tomēr akmens cieta! Kad izgāju laukā, kaut kas manā sirdī atmaiga un es sāku nevaldāmi raudāt, lūdzu Dievam piedošanu un dvēseles dziedināšanu. Biju tik ļoti lielas žēlastības un mīlestības pārņemta, tukšuma sajūta izzuda, nespēju aptvert Dieva milzīgo mīlestību. Man agrāk gan tika stāstīts, ka Dievs mīl katru personiski, bet nekad to nebiju sajutusi. Bet nu- Dievs pat caur manu stūrgalvību, muļķību un atraidīšanu bija atradis veidu kā aizsniegt mani. Todien es sapratu, cik ļoti Dievs mani mīl un nevēlas laist prom, lai kādas muļķības es arī nebūtu pastrādājusi.
Kopš tās dienas Jēzus ir mans Kungs un es NEKAD to ne pret ko citu nemainītu.
Dievs mīl katru no mums dziļi individuāli, nevis kā vienu lielu pūli, bet gan tā, it kā katrs no mums būtu Viņa vienīgais bērns, kas jāsargā. Viņš ir gatavs mūsu dēļ darīt visneiedomājamākās lietas, tad kādēļ arī mums neatdoties Viņam ar tādu pašu attieksmi?
Kopš tās dienas mana attieksme un sajūtas pilnībā ir mainījušās, jā, ir bijuši kritumi un īpašas degsmes mirkļi, lai nu kā- es varu apliecināt, ka nav nekā labāka, kā būt kopā ar Dievu. J
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru