Atmiņu spēks.

Ir tik jocīgi atgriezties vietā, kur būts pirms gada.

Šodien apciemoju Hope nometni, kur pirms gada mācīju dejošanu. Dalītas emocijas. Teorētiski jau viss ir citādāk- puse citu cilvēku un kā nekā vesels gads pabijis starpā, kura laikā daudz kas ir mainījies. Bet bāc. Pietiek ar vienu braucienu, lai sajustos tā it kā es būtu iekāpusi laika mašīnā un piespiedusi sevi atgriezties pagātnē.
Es it kā jutos tuva ar cilvēkiem, kas tur bija, bet tai pat laikā- tik neiederīga, jo šogad viss ir cits. Redzēju atkal amerikāņus. Bet nezināju, vai man ar viņiem runāt vai labāk nē. Reāls apjukums.
Tikai šodien sapratu, ka gribu atkal to visu vēlreiz izdzīvot. Es jau biju piemirsusi kā tas bija, nu, precīzāk sakot, biju to dziļi noglabājusi sevī. Bet tagad ir tik skumji, gluži tāpat kā pagājušogad, kad nācās atvadīties un asaras neviļus izspiedās uz plakstiņiem.
Šķiet, ka es visu te tik murgaini rakstu. Bet šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad es īsti pareizi nemāku ne izteikt, ne uzrakstīt savas sajūtas. Ir jocīgi. Vienkārši jocīgi. Nesaprotu kā man justies. Šķiet, ka labāk būtu mēģināt dzīvot nākotnē nevis pagātnē. Vismaz tagad.