Augstskola.

Pirmajā septembrī pamodos ar nedaudz kņudinošu un ziņkāru sajūtu vēderā- kas mani sagaida? uz ko esmu parakstījusies? vai man tur patiks? Esot jau pie RISEBAs man gandrīz palika slikti aiz vēlmes neiet iekšā un iekāpt laika mašīnā, lai dotos ceļojumā uz 2009.gadu, kad uzsāku mācības tik labi pazīstamajā RV1Ģ. Diemžēl manas vēlmes neviens neuzklausīja un man nekas cits neatlika, kā doties iekšā varenajā dzelteno ķieģeļu ēkā pretim savai tuvāko četru gadu nākotnei.

Pirmajā mirklī, kad ieraudzīju pārējos studentus, mani pārņēma šausmas- vai tiešām viņiem visiem jābūt tik pieaugušiem un lieliem?!? Es neesmu kaut ko sajaukusi?!? Stress, vēlme skriet prom (labi, ka man mirklī, kad es skaitīju, cik meitenēm ir augstpapēžu kurpes, piezvanīja Zane).

Sirdi nedaudz atviegloja mājīgās un gaišās telpas, kā arī pasniedzēju smaidi un dzīvesprieks, lai gan studenti šķita nu tik distancēti, cik tas vispār cilvēcīgi maksimāli ir iespējams.

Ak, un jā, aizmirsu pateikt, ka man kā akmens no sirds novēlās, kad redzēju, ka manā kursā ir arī puiši.

Mūs sadalīja grupās un lika veikt grupu darbu, kas būs jāprezentē rīt. Baigais čakars.

Šodiena bija ļoti smieklīga. Pirmajā nodarbībā mēs grupās domājām koncepcijas kā palielināt brenda "Kārums" pieprasījumu (un jā, mums dalīja bezmaksas kārumus ^^), lai palielinātu kreativitāti vienā mirklī mums lika sataisīt papīra lidmašīnas uzrakstīt kādu vārdu un sākt mētāt pa klasi, kad tikām pie kādas lidojošas mūsu virzienā salocītas papīra lapas, bija jāpieraksta vārds, kas saistās ar iepriekš rakstīto utt. Tas bija tik azartā ieraujoši smieklīgi. Un šis pasniedzējs bija amerikānis, kas mani vienkārši līdz sirds dziļumiem sajūsmināja, jo es dzirdēju angļu valodu :)

Mums būs jātaisa arī 3min garu video par Kārumu, es vēl nestādos priekšā kā mēs to izdarīsim.

Kopumā es savā organismā izjūtu ģeometriskajā progresijā augošu matemātikas trūkumu. Gribu taisīt matemātikas pulciņu!

Es beidzot sapratu, ko nozīmē ideja, ka pirmo ģimnāzistu joki, paradumi un raksturs atšķiras no pārējiem. RISEBAa es to tik ļoti spēcīgi izjūtu, cik vien tas ir iespējams. Man pietrūkst "Es zaudēju", "Miljons" un mūžīgais Toma kubika rubiks. Man pietrūkst Jēkaba, Donika un Emīla izsaucieni un joki stundu laikā. Šeit visi ir tik ļoti citādāki, kā no citas pasaules. Es negribu pazaudēt to RV1Ģ sajūtu, es negribu pazaudēt spēju smieties par mūsu humoru. Es apskaužu Zviedru studentus, jo tur ir 22 skolēni, no pirmās.

Es NEGRIBU pazaudēt piederību labākajai skolai, kaut tikai apziņas līmenī.

Un pats galvenais- es negribu pazaudēt gudrību un inteliģences pakāpi.