Izpratne.

Es šobrīd sēžu un spriedelēju par to, kāpēc mums katram ir kaut kas, kas mūs spēj aizraut savā intīmi-satraucošajā pasaulē, ar to es domāju- personisko sapņu pasauli. Kāpēc katram no mums ir savas iegribas, kaislības, vēlmes, lietas, skaņas, darbības, sajūtas, kas liek aiz laimes smaidīt un dod spēku iet un darīt. Kāpēc, katru reizi klausoties klavieru skaņdarbus, es izjūtu milzīgu vēlmi pieskarties taustiņiem un ieklīst citiem nepieejamā mūzikas pasaulē, kāpēc dejojot, manī rodas vēlme virpuļot un izlikties, ka neesmu īsta, bet fantāzija?Kāpēc gleznojot un sajūtot katru otas triepienu, es saliecu galvu sānis? Jā, tie ir mani mazie sapņi pārvērsti matērijā. Bet kāpēc to pašu manī nerada fizikas likumu izpratne, flautas spēle vai bērnu pasaku sacerēšana? Es nesaprotu. Un vai nav tā, ka katram vienam viņa paša kaislības šajā personā rada nelielu lepnumu un piepaceltu galvu?- mākslinieki smejas par tucinieku grāvējiem, matemātiķi ir augstprātīgi savā gudrībā (kaut tikai iekšēji), sportisti lielās ar savu spēku. Kāpēc katram viņa paša lauciņš šķiet tas labākais un izcilākais, vai ne tāpēc, ka mēs tomēr esam egoisti, savā ziņā?

Tas ir līdzīgi kā skolotājiem katram savs priekšmets šķiet tas svarīgākais, nozīmīgākais un noderīgākais. Bet kāpēc tā notiek? Atkal nāk prātā vienīgi egoisma teorija.

Vispār interesanti, gribētu šo izprast.

Šķiet, ka filosofija man lika domāt par ko tik aplamu.