Pārmaiņas.

Man patīk šodien justies kā saulstariņam ^^ visnotaļ patīkamas pārmaiņas kopš svētdienas lielapmērķezas manā galvā (:

Šodien 2x30 minūtes sēdēju infrasarkanajā pirtī, man patīk, bet tikai žēl, ka es nejūtu acīmredzamu rezultātu. Mērķis- nedēļas laikā atbrīvoties no sava pāri-jostai-lienošā puncīša ^^ lai gan savā ziņā tas ir šarmanti --> pieskaņoties sava uzvārda būtībai --> bet nē.

Ar nepacietību gaidu nometni :) īstenībā šī nedēļa jau tik pārspīlēti ir pārbāzta ar dažādiem notikumiem, ka bail. Būs jāizdara smaga izvēle un jāizvēlas no kā atteikties. Bet man patīk, ja notikumu ir daudz, nu labi, izņēmums ir, ja viss fantastiskais sakrīt vienā laikā, gluži kā tas notiek skolā ar skolotāju iedomām iedot mums kādu k.d. uzlikt.

Bet nekas, tāpat jūtos labi. :)

http://www.youtube.com/watch?v=jj4y8TNQud4&playnext_from=TL&videos=Rsb0l9rj6dw&playnext=1

Kontrolēt.

Man ir vāja paškontrole. Jāsāk būt stingrākai. Jānoliek sevi pie vietas, reizi par visām reizēm.

Kaut kas tur ir.

Es šodien laikam ļoti priecājos. Man patīk, ja cilvēki labāk atceras par manām jubilejām nekā es pati :) tas ir tik jauki, ka tev nāk klāt draugi un samīļo un apsveic, un saka, ka ļoti mīl ^^ jā, tas patiešām dod spēku. Draudziņi ir tik jauka padarīšana.Un vēl ir forši, ka tev pienāk klāt un samīļo cilvēki, ar kuriem tu nemaz tik bieži nekomunicē, bet tik un tā- šis cilvēks ir atcerējies :) jā. Tāda jauka diena.

Man gribas tagad sev apkārt daudzus jaukus cilvēciņus ^^ tā lai viss būtu nu tā mīļi, lai varētu samīļoties un labi pavadīt laiku tikai tāpēc, ka šie cilvēki tev ir tuvi.

Vakardiena arī bija jauka :) biju jau otro reizi paliatīvajā nometnē. Šoreiz mēs (lielās meitenes) tur dejojām. Es pati gan neredzēju, bet man stāstīja, ka mācītājam acīs bija asaras, kas savukārt nozīmē, ka laiks šīm ģimenēm tur bija ļoti svētīts :) prieks. Kopumā bija arī liela jautrība, protams, mums ar Ingūnu nāca laukā in-joki, par ko viņa vēlāk kaunējās :D un vakarā, atkal paliekot pie Ingūnas, es viņu histēriski sasmīdināju, nebija nemaz tik smieklīgi, bet nu- viņa nevarēja nomierināties :D smieklu asaras un raustīšanās tajā visā arī ietilpa. Un- mūsu dejotājas ir foršas ^^

Es šodien beidzot sapratu, ka man ir jābrauc uz Run2win nevis IMG nometni :) esmu pateicīga par to. Ceru tikt. Jātic, ka būs nauda :) tiešām, tas solās būt svētīts laiks.

Vispār tāda iekšēji jocīga sajūta, bet es dzīvoju ticībā, ka labošos.

Every time I am drawing, I swear to myself that that is gonna be the last time.

Šodienas mākslas akadēmijas izstādes daži darbi mani iedvesmoja. Es saprotu, ka neesmu tādā līmenī, bet nu, man šķita, ka neesmu arī tik slikta. Tomēr, katru reizi zīmējot, es domāju par to, ka nekad nekad vairs to nedarīšu, ko es te vispār mēģinu apmuļķot?! Tāpat nebūšu māksliniece, tad štrunts ar visu, turklāt nu nav man tas talants tik izteikts. Bet no otras puses apsverot šo visu, arī ne-mākslas cilvēki kļūst par māksliniekiem, jo jau no pašas bērnības tiek uz to cītīgi bīdīti. Un atkal nākas saskarties ar vilšanos- es neesmu viens no šiem cilvēkiem. Bet tiešām, kāda jēga man censties, ja pasaulē ir vēl miljons daudz daudz labāku par mani, ja man apkārt vien ir vairāki lieliski mākslinieki un es pat nestāvu tuvu viņiem?!
Man nepatīk vilties sevī, ļoti nepatīk. Labāk iegrimt dejā, jo tur tu neko neredzi no malas. Deja neprasa ilgstošu domāšanu, tikai prāta atbrīvošanu.
Un tomēr, es gribētu skaisti zīmēt. Nu gribētu. Bet tā patiesi skaisti, tā kā es to redzu. Bet kurš gan negribētu?!

Lieldienu mistērija.

Šodiena bija īpaša.
Teorētiski tā sākās kā parasti- piecēlos, paēdu, ieslēdzu datoru, atkal paēdu...aaa, nē, oi, es aizmirsu, es taču šonakt nenakšņoju mājās. Bet būtība jau nemainās, pa starpai tikai jāpievieno došanās no Ingūnas viesmīlīgajām telpām uz mājām.
Diena kā diena, nekas sevišķs, bet sirdī jūtams patīkams satraukums par vakarā gaidāmo pasākumu- izrādi. Jā.Beidzot pienāk laiks braukt.
Laimīga, smaidīga, ķiķinot kopā ar Ingūnu pielavījāmies ārpus baznīcai izveidojušajā rindā, jutos vainīga, ka piestājos priekšā sirmgalvjiem, bet tā kā Ingūna, Liene un Santa neizjuta nekādus pārmetumus, izlikos, ka arī mani tas mani tas nesatrauc. Tiklīdz durvis atvērās, tā traucāmies skriešus cauri pūlim uz otro stāvu ieņemt labākās vietas. Jā, mēs jau tikām savlaicīgi pabrīdinātas, ka, lai tiktu pirmajā rindā, jāierodas nu tik ļoti agrāk, nu tik...ka biju pārliecināta, ka vispār netikšu zālē.Bet veiksmīgi, abas iekūņojāmies pašā pirmās rindas vidū.
Man vienu brīdi šķita, ka cilvēki uz mums šķielē, jo mēs uzvedāmies nepiedienīgi skaļi, izsakot komentārus, kas lika izvirt smieklu vulkānam, apšļācot citus ar "kas viņas tādas?!" lavu. Bet tas nekas. Man patīk gardi smieties un būt ne pa ķeksi nenopietnai. Toties uz izrādes laiku gan apsolījāmies būt kā jēri, kas nenovirzās no gana dotajām norādēm klusēt.

Sākas izrāde. Dziesma. Elles attēlošana. Pēkšņi rodas sačukstēšanās skatītāju vidū, man aizmugurē kāds aktīvi pie auss murmina: "Ienīstu, ienīsti, ienīstu!!!" Troksnis aug! "Ienīstu, atriebties, nāve, nogalināt...!" Sirds pamazām saprot, ka esmu pazudušu dvēseļu ielenkta. Bailes, trīsas. Sākas histēriska kliegšana. Kāda dvēsele, mani izgrūstot, padrāžas garām. Viņu ir tik daudz. Visi skatuves vidū saknupuši. Mokas. Vaimanas. Skaņas. Draudi. Histērija.
Nē, es negribu uz elli.
Notiek cīņa. Katrs cīnās cik spēj. Bet visnotaļ jūtami gaisā virmo bezcerība. Deja. Sāpju deja. Nolemtības deja. "Vairs nav vērts" deja. Un tomēr, kāda neliela cilvēka daļa vēl cīnās. Vienam cīņa beidzas ātrāk, citam vēlāk. Tomēr tā beidzas. Nekas nav labāks par glābšanu, par to mirkli, kad elles ugunīs tev tiek sniegta Dieva roka un tu to pieņem. Beidzot pazūd sāpes, uguns, tukšums, aklība, tā vietā, lai turpinātu dzīvot tukši, mēs tiekam piepildīti ar mīlestību, prieku, laimi, atvieglojumu un dzīvību. Paldies, Dievs.
Asaras, prieka asaras, atklāsmes asaras.
Pateicība par glābšanu.
Piebilde: Klāvs bija lielisks. Un man vajag sākt spēlēt kustību teātri. Man to vienkārši vajag.

Citādāka uztvere.

Man nepatīk, ka ir cilvēki, kas domā, ka man ir slikta atmiņa, jo tā nav, viņa vienkārši ir citādāka. Tā jau ir, ka cilvēki atceras tās lietas, ko paši grib atcerēties vai kas saistās ar specifiski spēcīgiem pārdzīvojumiem, emocijām, sajūtām. Acīmredzot man ir citādāka uztvere. Bet man tiešām nepatīk dzirdēt komentārus: "Bet jā, Laura jau neatcerēsies", "Es jau domāju, ka tu neatminēsies". Tas ir riebīgi. Patiesi. Toties es ātri atceros deju soļus un, lai gan nekad neatcerēšos visas ielas pēc nosaukumiem, tomēr vienmēr varēšu aiziet līdz galamērķim pēc vizuālās atmiņas, un mūžīgi atcerēšos telefona numurus, kas vairs pat neeksistē, bet no manas galvas laukā neiet tik un tā.

Jā, es arī, spēlējot klavieres, ritmu skaitu citādāk kā visi citi, bet kāda starpība, ja rezultāts tāds pats.

Un atzīstu- man nepatīk latviešu folkloras visādas tur lietiņas, un latvju raksti un zīmes visur, un vecās latviešu multenes arīdzan. Nu, nav tā, ka nepatīk, vienkārši nesaista. Es cienu skaistas lietas, kas manā saprātā neietilpst iepriekšminētajā.

Es esmu arī izklaidīga, bet tai pat laikā perfekcioniste līdz nelabumam. Parasti tās manas perfekcionistiski izstrādātās lietiņas ir tās, kas citiem ir vairāk vai mazāk vienaldzīgas. Sāk šķist, ka vai nu es esmu jokaina vai arī man ir jāmaina draugi un jāatrod sev līdzīgāki. Smieklīgi.

Es gribētu visiem sataisīt skaistas bildes. Visiem visiem. Lai man vairs nebūtu jāskatās uz citu bildēm un jādomā par to, cik ļoti nejēdzīgi uzņemts kārtējais kadrs. Piedodiet! Bet tāda nu reiz ir realitāte. Visi taču ir pelnījuši skaistumu.Cik ļoti nejauki ir tā domāt.

Miers.

Es visiem tik ļoti gribētu pasniegt to mieru, kas izskan Bon Iver- Blindsided skaņdarbā. Kaut tikai mazu, sīciņu gabaliņu no tās pārpilnības, ko sajūtu es.

Nebeidzams pavasaris.
Rudzupuķu pļava.
Saule.Puķaina kleita.
Ritenis ar pītu groziņu.
Lauku ceļš.Proza.
Piena pudele.
Dzīvoklis Vecrīgas bēniņos.
Krāsu spēle.
Pirmais taurenis.
Mīla.Apskāviens.
Laimes asara.
Viss ir labi.
Domu lidojums.
Spārnu vēdas.Plauksta.
Taustāma sajūta.
Lūgšana.
Debess paspārne.
Lietus pieskāriens.
Teātra izrāde.Smiekli divatā.
Skatiens.Apbrīna.Deja.
Vakariņas divvientulībā ar zvaigznēm.
Lūdzu pievienojies. Vismaz kāds.

Atklājumi.

Mans šodienas smieklīgākais atklājums ir tāds, ka es tomēr pazīstu puišus, kas ikdienā lieto sejas maskas :D nu, es zināju, ka tādi eksistē, bet ar domu--> nu līdz manīm tādi jau nekad neaizsniegsies :D a vot re kā sanāca! Vispār sajutos jokaini, jo es tādas padarīšanas nekad nelietoju. Un tad ir aptuveni tāda sajūta, ka kāds būtu apgriezis loģiku kājām gaisā, bet nekas, man bija jautri.

Nākamais atklājums man bija saistībā ar kedām. Tas šķita nedaudz amizanti, ka tik daudzi raksta blogos par pavasari kopā ar kedām. Šie apavi esot zīme, ka īstais taureņu un ziedēšanas laiks nu ir klāt. Nezinu gan. Man šogad tik lielā mērā negribas kedas vilkt, pat redzēt, ka pašai jābrīnās. Gribu domāt, ka tas liecina par to, ka esmu kļuvusi nobriedušāka un pieaugušāka, bet gan jau, ka tās ir tikai īslaicīgās gaumes kaprīzes.

Viens no pārsteidzošākajiem atklājumiem man šodien pavīdēja kārtojot savu istabu. Izrādās es visu mūžu esmu maldījusies savos uzskatos par to, ka man tīri labi patīk kārtot istabu, es tikai esmu slinka un nekad nevaru saņemties. Bet re kā- es tomēr no visas sirds un ar dziļu kaisli ienīstu šo procesu. Tas prasa pārāk daudz no manis. Protams, rezultāts sajūsmina, bet pats process- nu nē, gribu kārtību mīlošu vīru.

And the last, but not the least (kā skolotājs Zeimanis teiktu) atklājums man saistās ar manu atkarību izraisošo pieķeršanos super jaukiem cilvēkiem. Tas reāli iespārda. Nu, protams, ir patīkami, ka ir kāds par ko sajūsmināties, gaidīt zvanu vai kādu ziņu, bet ar laiku kļūst nogurdinoši un nekontrolējami tam pretoties.

Šobrīd novēlu sev tikt vaļā no uzmācīgām domām, lai cik patīkamas tās arī nebūtu ^^

See ya!

P.s.šis bija pēdējais (cerams) literāri nebaudāmais, absolūti sausiņu atgādinošais un man-ir-putra-galvā ieraksts. Centīšos laboties un turpmāk vairāk par to domāt ^^