Šodiena bija īpaša.Teorētiski tā sākās kā parasti- piecēlos, paēdu, ieslēdzu datoru, atkal paēdu...aaa, nē, oi, es aizmirsu, es taču šonakt nenakšņoju mājās. Bet būtība jau nemainās, pa starpai tikai jāpievieno došanās no Ingūnas viesmīlīgajām telpām uz mājām.
Diena kā diena, nekas sevišķs, bet sirdī jūtams patīkams satraukums par vakarā gaidāmo pasākumu- izrādi. Jā.Beidzot pienāk laiks braukt.
Laimīga, smaidīga, ķiķinot kopā ar Ingūnu pielavījāmies ārpus baznīcai izveidojušajā rindā, jutos vainīga, ka piestājos priekšā sirmgalvjiem, bet tā kā Ingūna, Liene un Santa neizjuta nekādus pārmetumus, izlikos, ka arī mani tas mani tas nesatrauc. Tiklīdz durvis atvērās, tā traucāmies skriešus cauri pūlim uz otro stāvu ieņemt labākās vietas. Jā, mēs jau tikām savlaicīgi pabrīdinātas, ka, lai tiktu pirmajā rindā, jāierodas nu tik ļoti agrāk, nu tik...ka biju pārliecināta, ka vispār netikšu zālē.Bet veiksmīgi, abas iekūņojāmies pašā pirmās rindas vidū.
Man vienu brīdi šķita, ka cilvēki uz mums šķielē, jo mēs uzvedāmies nepiedienīgi skaļi, izsakot komentārus, kas lika izvirt smieklu vulkānam, apšļācot citus ar "kas viņas tādas?!" lavu. Bet tas nekas. Man patīk gardi smieties un būt ne pa ķeksi nenopietnai. Toties uz izrādes laiku gan apsolījāmies būt kā jēri, kas nenovirzās no gana dotajām norādēm klusēt.
Sākas izrāde. Dziesma. Elles attēlošana. Pēkšņi rodas sačukstēšanās skatītāju vidū, man aizm
ugurē kāds aktīvi pie auss murmina: "Ienīstu, ienīsti, ienīstu!!!" Troksnis aug! "Ienīstu, atriebties, nāve, nogalināt...!" Sirds pamazām saprot, ka esmu pazudušu dvēseļu ielenkta. Bailes, trīsas. Sākas histēriska kliegšana. Kāda dvēsele, mani izgrūstot, padrāžas garām. Viņu ir tik daudz. Visi skatuves vidū saknupuši. Mokas. Vaimanas. Skaņas. Draudi. Histērija.Nē, es negribu uz elli.
Notiek cīņa. Katrs cīnās cik spēj. Bet visnotaļ jūtami gaisā virmo bezcerība. Deja. Sāpju deja. Nolemtības deja. "Vairs nav vērts" deja. Un tomēr, kāda neliela cilvēka daļa vēl cīnās. Vienam cīņa beidzas ātrāk, citam vēlāk. Tomēr tā beidzas. Nekas nav labāks par glābšanu, par to mirkli, kad elles ugunīs tev tiek sniegta Dieva roka un tu to pieņem. Beidzot pazūd sāpes, uguns, tukšums, aklība, tā vietā, lai turpinātu dzīvot tukši, mēs tiekam piepildīti ar mīlestību, prieku, laimi, atvieglojumu un dzīvību. Paldies, Dievs.
Asaras, prieka asaras, atklāsmes asaras.
Pateicība par glābšanu.
Piebilde: Klāvs bija lielisks. Un man vajag sākt spēlēt kustību teātri. Man to vienkārši vajag.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru