Šodienas mākslas akadēmijas izstādes daži darbi mani iedvesmoja. Es saprotu, ka neesmu tādā līmenī, bet nu, man šķita, ka neesmu arī tik slikta. Tomēr, katru reizi zīmējot, es domāju par to, ka nekad nekad vairs to nedarīšu, ko es te vispār mēģinu apmuļķot?! Tāpat nebūšu māksliniece, tad štrunts ar visu, turklāt nu nav man tas talants tik izteikts. Bet no otras puses apsverot šo visu, arī ne-mākslas cilvēki kļūst par māksliniekiem, jo jau no pašas bērnības tiek uz to cītīgi bīdīti. Un atkal nākas saskarties ar vilšanos- es neesmu viens no šiem cilvēkiem. Bet tiešām, kāda jēga man censties, ja pasaulē ir vēl miljons daudz daudz labāku par mani, ja man apkārt vien ir vairāki lieliski mākslinieki un es pat nestāvu tuvu viņiem?!
Man nepatīk vilties sevī, ļoti nepatīk. Labāk iegrimt dejā, jo tur tu neko neredzi no malas. Deja neprasa ilgstošu domāšanu, tikai prāta atbrīvošanu.
Un tomēr, es gribētu skaisti zīmēt. Nu gribētu. Bet tā patiesi skaisti, tā kā es to redzu. Bet kurš gan negribētu?!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru