Dievs ir labs. Dievs ir mīlestība.
Es girbētu padalīties ar vienu no savām liecībām. Pirms kāda laiciņa es sāku just velna uzbrukumus, kārdinājuma valgu viltīgu pīšanos ap sevi (tas nebija jauns un man nepiedzīvots kārdinājums, bet kaut kas, no kā es biju lielā mērā atkarīga pirms iepazinu To Kungu Visu Vareno Dievu). Kā vienmēr tas sākās pavisam nevainīgi un nemanāmi- tikai domās. Bet ziniet- ar to pilnībā pietiek, jo, ar ko tu baro savu prātu, ar to tu baro arī savu Garu. Soli pa solim domas raisījās, attīstījās un veidoja aizvien lielākus un spēcīgākus pinekļus, pamazām es jutu, ka man šī grēka vajag vairāk un vairāk. Un tikai tādēļ, ka es biju ļāvusi savā prāta ienākt vienai mazai nepareizai, nešķīstai domai, mana dzīve ieguva lielu problēmu.
„Un viņš seko viņai tūliņ pa pēdām kā vērsis, ko ved uz kaušanu, vai arī kā trakais, kas ļaujas uzmest sev valgu, ar kuru to saista un savalda, kamēr kāda bulta pāršķeļ viņa sirdi; līdzīgi putnam viņš steidzas uz ķeramo sprostu un nezina, ka tas maksā viņam dzīvību.”
(Sal.pam.7:22-23)
Gluži kā šajā pantā ir teikts „kā trakais, kas ĻAUJAS”. Jo nebija jau tā, ka es pretojos kārdinājumam, nebija tā, ka es sākuma posmā cīnījos vai centos sevi kaut kādā veidā pasargāt, nē, gluži otrādi, es to uzņēmu kā sātīgu maltīgu pildītu ar indi. Jā, sākumā es grēku pat izbaudīju, bija patīkami ļauties velnam, jo velns zina mūsu vājās vietas un ir izmanīgs sava uzdevuma veikšanas procesā. Bet ziniet- tas mani attālināja no Dieva- man bija kauns nākt uz dievkalpojumiem, jo es jutos kā nodevēja, kauns lūgt, jo jutos netīra, kauns pat lasīt Bībeli, jo zināju, ka tik un tā necenšos ievērot visus baušļus uz 100%.
„Bet, kas pret Mani grēko, tas ievaino savu dvēseli.”
(Sal.pam.8:36)
Es grēkoju pret Dievu un tādējādi ievainoju sevi, man bija sāpīgi, es jutu, ka kļūstu īgna un nelaimīga. Tam bija jādara gals! Notika smagas cīņas ar sevi, es centos sevi lauzt, bet uzvara nenāca, es jutu, ka krītu aizvien dziļāk un dziļāk. Bet kāpēc tā? Es taču lūdzu par atbrīvošanu, es lūdzu par atkal spēju lūgt un mīlēt Dievu! Atbilde nāca pavisam vienkārša- man šķita, ka šī cīņa ir jāīzcīna MAN, ka to spēju ES savā spēkā, ka Dievs grib, lai ES cīnos, bet tie bija meli- man vajadzēja visu, pilnībā VISU SEVI nodot Dieva rokām.
„Un, jebšu kāds cīnās, viņš dabū vainagu tikai tad, kad viņš ir cīnījies pareizi.”
(2.Tim.2:5)
Tad, kad es to sapratu un izdarīju pareizo izvēli, uzvara nāca, tā bija salda un pilnīga. Paldies, Tev Dievs!
„Mūsu dvēsele ir izglābta kā putns no mednieka tīkliem; pārrauti ir tīklu valgi, un mēs esam glābti.”
(Ps.124:7)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru