Ponto De Luz.

Ir melodijas, vārdi, noskaņas, attieksmes, kas rada tādu kā īpašu auru. Es nesaprotu nevienu vārdu šajā dziesmā, bet šķiet, ka viņa dzied par kaut ko skaistu, dvēseles dziedinošu un mieru radošu. Dziesma liek apgulties, iedegt sveci uz palodzes, aizvērt acis un neko nedomāt.

The pencil.

A boy was watching his grandmother write a letter. At one point he asked:
‘Are you writing a story about what we’ve done? Is it a story about me?’
His grandmother stopped writing her letter and said to her grandson:
I am writing about you, actually, but more important than the words is the pencil I’m using. I hope you will be like this pencil when you grow up.’

Intrigued, the boy looked at the pencil. It didn’t seem very special.
‘But it’s just like any other pencil I’ve ever seen!’

‘That depends on how you look at things. It has five qualities which, if you manage to hang on them, will make you a person who is always at peace with the world.’

‘First quality: you are capable of great things, but you must never forget that there is a hand guiding your steps. We call that hand God, and He always guides us according to His will.’
‘Second quality: now and then, I have to stop writing and use a sharpner. That makes the pencil suffer a little, but afterwards, he’s much sharper. So you, too, must learn to bear certain pains and sorrows, because they will make you a better person.
‘Third quality: the pencil always allows us to use an eraser to rub out any mistakes. This means that correcting something we did is not necessarily a bad thing; it helps to keep us on the road to justice.’
‘Fourth quality: what really matters in a pencil is not its wooden exterior, but the graphite inside. So always pay attention to what is happening inside you.’
‘Finally, the pencil’s fifth quality: it always leaves a mark. in just the same way, you should know that everything you do in life will leave a mark, so try to be conscious of that in your every action’

Spontanitāte.

"Spontanitāte ir izpausme, kad aizrautīgi tiek lauztas robežas un standartsituācijas. Cilvēks dara, ko grib un kā māk, bet ievēro morāles normas. Spontāna rīcība nevar būt iegrožota un stingri norobežota uzvedības noteikumu rāmjos. Spontanitāte var būt arī kreatīvas izpausmes, kas izraibina dzīvi. "

Man tik ļoti patīk spontānas idejas. Tādas dienas ir visizdevušākās, jo nav kur vilties. Parasti pirms pasākumiem mūsu prāti jau nedaudz tiek nodarbināti ar to kā būs, kas būs, dažas ainas nelielos apmēros mūsu domās jau tiek interpretētas, bet dzīvē nekas nenotiek tā- pēc plāna, tāpēc citeiz nākas vilties, bet, ja idejas un darbības nāk pilnīgi spontāni un negaidīti, tad jau nav kur vilties, jo nekas netika iepriekš safantazēts.

Aizvakar vakarā es staigāju pa veikaliem ar Aneti un meklēju izlaiduma kleitu, nu neko, jau vēls, ejam uz GC, pēkšņi sastopam Mārtiņu (izskatījās apjucis :D), šis izrādās pēc evaņģelizācijas nāk, cerēja kādu satikt, jo gribēja taisīt lūgšanu vakaru savā kambarī. Mēs ar Aneti piekrītam, vēl sazvanām Kasparu, lai šis arī nāk. Mārtiņa kambaris riktīgi foršs- grupas mēģinājumu zāle, visas sienas pārklātas ar padomju olu traukiem (skaņas izolācijai un kontrolei), divas gleznas ar tur bija (viena viņa, viena māsas), uzzinājām baigās tehnikas kā visādus interesanti netradicionālus darbus taisīt (viņš mākslas akadēmijā mācās neatceros ko, bet bija interesanti). Un tur bija viens rozā olu trauks- unikāli. Lūgšanas pilnā sparā notiek, pēc kāda laika ierodas Kaspars, bišku iztraucēja, bet nu nekas. Parunājām, sākām dziedāt slavēšanas dziesmas :) Mārtiņš uz ģitāras un dzied, Kaspars ar savu super labo balsi arī laiž, es tur tā paklusām pīkstu. Izdomājām paskatīties cik ir pulkstenis, ups, 00.40. Netiekam mājās, Kasparam ir mašīna, aizvest var, bet tā īsti jau nemaz negribas uz mājām. Ideja- braucam uz Bābelīti peldēties!!! Aizlaidām izpeldējāmies :) es riktīgi pārbijos, kad ģērbjoties redzēju uz mūsu pusi nākam cilvēkus ar lukturīšiem :D domāju, ka policija sodīs par mašīnas turēšanu neatļautā vietā, bet tie tik parasti peldētgriboši ļaudis bija. Tagad jādomā ko tālāk darīt. Atkal ideja- braucam pie Kaspara uz vasarnīcu Plakanciemā . Nu braucam. Tik desas bija grūti atrast, izbraukājām pusi centra meklējot pēc Anetes domām viņai zināmos diennakts veikalus, no kuriem neviens nebija īsts, beigās palikām pie vecā labā Statoila. Mēs ar Aneti jau pārsalušas, kā nekā vienos šortiņos un maiciņās, šie abi riktīgos džemperos un biksēs, Plakanciemā vismaz pie segām tikām. Desas uzcepām, pasmējāmies, kūku paēdām. Tad braucām skatīties barakas, kur mums brutāli uzbruka odi. Aaa, jā, Kaspars māk driftot, tā ka man bija tas gods to izbaudīt. Riktīgi patika. No rīta aizvedām Mārtiņu uz mājām pie viņa līgavas un paši laidām uz Dubultiem sauļoties. Kamēr Kaspars gulšņājās, mēs ar Aneti paskrējām 40min gar jūras krastu :) sauļojoties gandrīz aizmigām.

Ļoti ļoti izdevusies nakts bija :) interesanti, ka pirms tam praktiski nekad nebiju runājusi ne ar Mārtiņu, ne Kasparu, tā ka uzzināju daudz ko jaunu. Un jā, visu laiku biju domājusi, ka man labāk patīk būt jaunāku cilvēku sabiedrībā, bet tajā vakarā, kad sapratu, ka Anetei ir 21 un abiem čaļiem 26, nonācu pie secinājuma- esmu laikam mainījusies.

Superjaukiņi.

Gauja.

Pēdējās trīs dienas pavadīju Gaujā. Man tik ļoti patīk tur vienkārši būt. Tik tiešām- būt un neko nedarīt. Iet uz pludmali un gulēt saulē, ņurkot zem ūdens un kārtējo reizi iedomāties, ka es esmu nāriņa. Braukt ar zaļu koka laivu pa ezeru un plūkt dzeltenās ūdensrozes. Gribēt aizairēt uz kādu salu un atklāt, ka tas ir kārtējais privātīpašums, uz kura es nedrīkst pat kāju spert. Tas gan atmaksājās, jo es nodegu saulē un man viss vēl tagad bišku sāp, bet nekas- gan pāries. Patika ēst tēta gatavotu ēdienu, kaut kā sen nebija tas sanācis. Skatīties filmas.
Jā, pēdējo trīs dienu laikā esmu noskatījusies trīs lieliskas filmas- How to lose a guy in 10 days, Down with love, 28 days. Pirmā bija anormāli smieklīga, otrā bija smieklīga+ smukas drēbes varēja apskatīt visas filmas garumā, trešā bija nopietnāka un lika padomāt+ ar manu mīļāko aktrisi galvenajā lomā. Viņai visas filmas ir lieliskas.
Nu jā, vispār man šobrīd ir liels slinkums rakstīt, tas tā- īsumā.

Dziema, kas jānoklausās: Fyfe Dangerfield - She's Always A Woman.

Atmiņu spēks.

Ir tik jocīgi atgriezties vietā, kur būts pirms gada.

Šodien apciemoju Hope nometni, kur pirms gada mācīju dejošanu. Dalītas emocijas. Teorētiski jau viss ir citādāk- puse citu cilvēku un kā nekā vesels gads pabijis starpā, kura laikā daudz kas ir mainījies. Bet bāc. Pietiek ar vienu braucienu, lai sajustos tā it kā es būtu iekāpusi laika mašīnā un piespiedusi sevi atgriezties pagātnē.
Es it kā jutos tuva ar cilvēkiem, kas tur bija, bet tai pat laikā- tik neiederīga, jo šogad viss ir cits. Redzēju atkal amerikāņus. Bet nezināju, vai man ar viņiem runāt vai labāk nē. Reāls apjukums.
Tikai šodien sapratu, ka gribu atkal to visu vēlreiz izdzīvot. Es jau biju piemirsusi kā tas bija, nu, precīzāk sakot, biju to dziļi noglabājusi sevī. Bet tagad ir tik skumji, gluži tāpat kā pagājušogad, kad nācās atvadīties un asaras neviļus izspiedās uz plakstiņiem.
Šķiet, ka es visu te tik murgaini rakstu. Bet šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad es īsti pareizi nemāku ne izteikt, ne uzrakstīt savas sajūtas. Ir jocīgi. Vienkārši jocīgi. Nesaprotu kā man justies. Šķiet, ka labāk būtu mēģināt dzīvot nākotnē nevis pagātnē. Vismaz tagad.

Lai citi arī zina.

Jāņus nosvinēju lieliski. Labāk vēlēties nevarēja.Biju Āņos, kopā bijām kādi 80 cilvēki :) pie Agnesītes, kura dzīvo Gaujas krastā, diez gan amazing skats (vieta gluži kā mana iecerētā nākotnes māja- ar skatu uz ūdeni). Sākumā devos turp ar nelielu garastāvokļa līmeni uz mīnuss pusi, neteikšu kāpēc, bet tas nekas, prieks, ka viss mainījās. Savēšana bija īsti laikā. Valters, Laura, Diāna bija malači, godam izturēja. Visu nakti negulēju, man patika kājiņu spēle, tik smieklīga. Tur var tā cits citā sapiņķerēties, ka maz neliekas. Gandrīz špagatu šitā dēļ nācās uztaisīt. Ar Dāvidu visu laiku kalām plānus kā citus iegāzt, kamēr citi ručīja laukā viens otru (pazūd intriga, ja cenšas palīdzēt cits citam), bet bija forši, pārsmējāmies.
Nākamās dienas nagla bija ūdens hokejs. Iedomājieties- uz zāles nolikta plēve, visu pārlej ar Fairy un ūdeni! Tad kādi 6-8 jaunieši uzlien virsū un spēlē ūdens hokeju (kas izpaužas kā rāpošana, slīdēšana, nespēja tikt uz priekšu, mēģināšana satvert ar ūdeni piepildītu balonu un tā ripināšana vārtos+ histēriski smiekli). Tas bija tik ļoti smieklīgi, ka man šodien presīte sāp. :D iesaku visiem izmēģināt kādā ballītē.
Un jā- ēdiens bija sasodīti garšīgs.Pa nakti (lai noturētu sevi augšā) spēlējām arī tādas muļķības kā Namiņš deg (kur katrs otrais nomaucās), kaļimbaba (nav ne jausmas kā raksta), tautas bumbu, mēmo šovu un vēl visādas bērnu spēlītes. Bet mums bija labi un jautri. Galvenais ir būt ar īstajiem cilvēkiem, tad var darīt jebko un būs labi.
Nedrīkst aizmirst mazo kaimiņu brīnumiņu- Bellu (zelta retrīvers), kam visi līda klāt ik pa laikam. :) tāda saulīte.
Es no rīta izskatījos un biju neizgulējusies, bet tas nemainīja faktu, ka vakarā aizbraucu pie Ingūnas, ha.Aaaaa,un es aizgāju pavisam prom no darba šodien un vakarā bijām evaņģelizēt ar draudziņiem ^^ vispār dzīvot ir jauki.
Rīt man ir plāns uz mūzikas skolu beidzot aizlaist, uzgleznot kaut ko par godu Ingūnas vārda dienai un un un bija vēl kaut kas, bet es vairs neatceros...aaaaa, uztaisīt plakātu vai flaijerīti :)Pagaidām čau!
P.s.sarunāju, ka ar Ķiņķeri skatīšos kopā to šausmeni, tagad jāizdomā kad.

Mana liecība.

Ja paskatās uz manu dzīvi kopš manis piedzimšanas brīža, tad teorētiski es esmu bijusi kristiete visu savu mūžu. Bet tas ir tikai teorētiski. Bieži (nu labi- katru gadu) braucu uz kristīgajām nometnēm, pieņēmu tur Jēzu par savu Kungu, saņēmu Svētā Gara kristību utt., viss gāja uz urrā. Bet, kā jau pierasts, pienāca laiks, kad nometne beidzās un es atgriezos mājās, protams, sākumā dedzīgi lasīju Bībeli, lūdzu, centos izspiest kādu asariņu, jo šķita, ka lūgšana ir sirds lūgšana tikai tad, ja jāraud. Tā gadi gāja un nekas nemainījās.

Pienāca pusaudžu gadi, mainījās draugi, parādījās arī pirmais puisis. Sākumā biju stipra, bet kā zināms- pamazām labinot, pierunājot, ieskaidrojot, ka attiecības nevar būt gluži platoniskas, ļāvos arī ne tik Bibliski pareizām lietām. Puiši mainījās. Kļuvu pielaidīgāka, lai gan apzinājos, ka Dievs par manu rīcību nav sajūsmā, tomēr centos to ignorēt, līdz mana ignorēšana atmaksājās arī ar Dieva nespēju mani vairs uzrunāt. Jutos apmierināta, jo cilvēku mīlestība taču ir neaizvietojama. Žēl, ka tā domāju.

Bet tad pienāca viens mirklis, kad, salauztas sirds rezultātā, jutos nodota, nemīlēta un pārak daudzu jautājumu pilna (protams, puišu problēmu dēļ). Katru dienu gāju uz skolu nikna, īgna un neapmierināta, bet pie visa vainoju bezmiegu, jo nevēlējos saskarties ar patiesību. Sāku strādāt, lai atrastu attaisnojumu tam, kādēļ nevēlējos iet uz draudzi. Bija smagi. Tukšuma sajūta mani bieži vajāja.

Kad pienāca Jāņu laiks, saņēmu ielūgumu uz kādu tusiņu. Biju lielā sajūsmā par iespēju pievienoties, jo zināju, ka visi piedzersies un neviens nesatrauksies, ja arī es to darīšu. Vēlējos beidzot izbaudīt eiforisku mieru kaut tikai uz vienu nakti.

Mirklī, kad taisījos izbraukt, mamma ienāca dzīvoklī un sāka stāstīt, ka todien esot bijusi draudzē, kur mācītājs esot lūdzis par ģimenēm. Pēc lūgšanas mācītājs ģimenes bildē esot norādījis uz tēti (viņš nav kristietis) un mani. Biju šokēta un pārsteigta, tomēr akmens cieta! Kad izgāju laukā, kaut kas manā sirdī atmaiga un es sāku nevaldāmi raudāt, lūdzu Dievam piedošanu un dvēseles dziedināšanu. Biju tik ļoti lielas žēlastības un mīlestības pārņemta, tukšuma sajūta izzuda, nespēju aptvert Dieva milzīgo mīlestību. Man agrāk gan tika stāstīts, ka Dievs mīl katru personiski, bet nekad to nebiju sajutusi. Bet nu- Dievs pat caur manu stūrgalvību, muļķību un atraidīšanu bija atradis veidu kā aizsniegt mani. Todien es sapratu, cik ļoti Dievs mani mīl un nevēlas laist prom, lai kādas muļķības es arī nebūtu pastrādājusi.

Kopš tās dienas Jēzus ir mans Kungs un es NEKAD to ne pret ko citu nemainītu.

Dievs mīl katru no mums dziļi individuāli, nevis kā vienu lielu pūli, bet gan tā, it kā katrs no mums būtu Viņa vienīgais bērns, kas jāsargā. Viņš ir gatavs mūsu dēļ darīt visneiedomājamākās lietas, tad kādēļ arī mums neatdoties Viņam ar tādu pašu attieksmi?

Kopš tās dienas mana attieksme un sajūtas pilnībā ir mainījušās, jā, ir bijuši kritumi un īpašas degsmes mirkļi, lai nu kā- es varu apliecināt, ka nav nekā labāka, kā būt kopā ar Dievu. J