Egoiste.

Es gribētu, lai daži cilvēki piederētu tikai un vienīgi man. Cik egoistiski.

Sajūta.

Mani šovakar ir pārņēmušas tik neskaitāmi neapvienojamas emocijas. Es esmu laimīga un izmisusi. Nemierīga un satraukusies. Miegaina un jautra spara pilna. Bohēmiska un romantiska.

Es nezinu, kas tas ir. Nu varbūt zinu. Bet nezinu kāpēc.

Ir pēdējais pavasara brīvlaiks manā mūžā, man gribas tik daudz ko paspēt izdarīt (izballēties, iztrakoties, braukt spontāni ārprātīgos pārgājienos, negulēt nevienu nakti mājās, būt kur citur, pavadīt naktis ar kādu, nedomāt par tuvojošos atbildību), bet, tā kā līdz šim savu solījumu arī patiesi un no visas sirds esmu pildījusi, tad man šobrīd acīs ir saskrējušas miega pelītes un velk mani uz sapņu zemi. Mans saprāts un griba ir ievijušās neprātīgā cīņā ar miega karavīriem. Varbūt tomēr paņemt vienas nakts atvaļinājumu no ballīšu dzīves? Viltīga izvēle. Būs jāpadomā un jāapspriežas ar sevi pie tases Caffe Latte.

Tik pat kaisli kā mazs puika, domājot par laiku, kad kļūs par pilotu vai policistu, mani ir ieskāvusi bohēma. Tas ir vienīgais, kas skan manā galvā, manā dvēselē un manā muzikālajā apvalkā. Es labprāt tagad sēdētu ievīstījusies segā, nekautri izvīļājusies puffā ar karsta kakao krūzi rokās, šokolādes krēma kūku pie labās rokas, kādu inteliģences pārbagātu romānu klēpī un ģitāras spēlējošu puisi pie sāniem (labprāt nosauktu konkrētu vietu un cilvēku, bet nāksies atturēties).
Romance šajā pašā brīdī streipuļo pa maniem neironiem, laikam būs iemaldījusies nepareizajā laikā. Jādzen laukā. Tiš.

Nedrīkst aizmirst mana idilliskā miera iztraucēšanu ar nelielu satraukuma kokteili par godu manai nākotnei. Nu es vairs neesmu pārliecināta, ko man darīt nākamgad pēc skolas beigšanas. Kur man iet. Kā man iet. Kāpēc man iet. Kas ir mana īstā vieta. Kādas ir manas vēlmes.

Ja kāds rod kaut nelielu atbildi uz maniem jautājumiem, es Jums droši ļauju man dot ziņu ^^ ja ne citādāk, tad vismaz ar pasta balodi. Paldies.

Atvainojos, ka nesaskaņoju bloga bildes.

Nu ko, beidzot brīvlaiks ir sācies, mazliet skumīgi, ka tas ir pēdējais oficiālais brīvlaiks manā mūžā, bet nekas- dzīve iet uz priekšu, es tai ritu līdzi, viss ir līdzsvarā.

Jāatzīst, ka šīs brīvdienas is one of the best weekends ever. Es pat nesaprotu kā dzīve var būt tik sasodīti jauka :) Nē, nu, protams, ir vēl lietas ar ko man jātiek galā savā garīgajā dzīvē (un tās ir arī tas nozīmīgākās cīņas, kas jāizcina un lauki, kas jāiekaro), bet katrā ziņa līdz šim viss ir bijis lieliski.

Lai gan pirmajā brīvlaika dienā (proti, piektdienā) stundu bastošana neatmaksājās, jo es vienkārši nofeiloju ar plāniem :D sīkāk stāstot- biju domājusi neiet uz fizikām un muzeju, jo niansē bija bezmaksas modernā džeza nodarbības un es taču nevaru laist garām ko tādu!!! Bet nu jā, kā gadījās kā ne, mēs ar draudzeni nebijām spējīgas atrast iansi :d ha. Dumiķītes. Nekas, vismaz labi iepirkāmies un, mājās atnākot, manī iekūrās radošais gars, sataisīju brošiņas un krellītes :) jes. Malacis Laura! Tas nekas, ka viena no viņam nākamajā naktī iekrita peļķē un visu nakti tur arī nogulēja un tagad ir nelietojama, bet es esmu apņēmības un čakluma pilna un svinīgi sev apsolos pārtaisīt viņu. Rīt. :)

Nākamajā dienā (diez gan negribīgi un piespiežoties) devos uz dejošanu. Malacis, ka aizbraucu to gaisa gabalu līdz Imantai, jo pēc dejošanas tika rīkots spontāns filmu vakars. Ak, kā man patīk tādas lietas :) smaids līdz ausīm un prieks kā mazam bērnam rotaļājoties peļķēs tveicīgā vasaras dienā. Lieliska atmosfēra, fascinējoši cilvēki, pārāk daudz kārumu un nebeidzams smaids uz lūpām.
Pirmā filma bija "Once". Neteikšu neko vairāk kā tikai to, ka noteikti šī filma ir jāredz visiem. (arī tev, mans dārgais).
Otrā filma bija "Unbreakable". Nu, hmm, šo es neieteiktu nevienam :D nav jau tā, ka viņa bija ļoti nelāga, bezemocionāla vai ar sliktu aktiermeistarību, vienkārši man šķita kā vizuāls mistrojums bez domas.
Un vēl (šī gan neietilpst filmu vakara scenārijā) es iesaku visiem "The Little Rascalls ". Tik ļoti pozitīvu emociju un labdabīga humora pārpilna filma. Noteikti jāskatās k0pā ar kādu, dzerot saldējuma kokteili :)

Tā kā pēc filmu vakara ierados mājās četros naktī, tad nokavēju svētdienas dievkalpojumu. Bet es vismaz ierados uz dejošanas mēģinājumu (nu labi, es nokavēju kādu stundu). Mēģinājums bija kā jau mēģinājums, bet pēc viņa gan sekoja lielisks vakars. Ar Ingūnu devāmies uz Nianses bezmaksas salsu, latino un regetonu (ta teikt, pēc pilnas programmas). :D šoreiz mēs pamanījāmies atrast īsto vietu ^^ bija lieliski :) pat nebija puišu trūkums. Dejošana ir lieliska, tā rada neaprakstāmas sajūtas.
Vēlāk devāmies pie Klāva, jo viņš negribēja nākt dejot. Ak, tas bija tik jauki. Sapratu, ka es mīlu bohēmu. Tās sajūtas tā vilina, pievelk, sajūsmina, apbrīno un apbur. Ak. Viņa istabasbidres suns man saplēsa krelles, bet tas nekas, tas mazais suņuks bija pārāk jauks, lai dusmotos. Un man patīk, ja vīrieši taisa ēst.
Turpmāko vakara daļu pavadīju pie Ingūnas, mani nedaudz naktī mocīja bezmiegs un tagad, pirms brauciena uz Gauju, jūtos mazdrusciņ nogurusi. Bet tas nekas. Paņemšu sveces līdzi, grāmatu, filmas un izbaudīšu vakaru ar Zani.

Paldies, tev Dievs par dzīvi :)

P.s.atvainojos, ka šis ieraksts bija sasteigts, nepārdomāts, bezemocionāls un statisks. Bet es nespēju visu aprakstīt, tāpēc iztiku ar tukšu pārstāstu :)

Balss.

Es šodien pirmo reizi mūžā iedomājos par to, vai ir iespējams iemīlēties cilvēka balsī?

Ja es tik bieži klausos kāda balsī, dzirdu visus tos kautros čukstus,balss skanējumu,viltīgo smīnu, kaisles elsas,neparedzamu prieku, mīlestības pārpilno melodiju. Ja es tik bieži tajā klausos, tad katra nākamā reize šķiet satraucošāka. Cilvēks šķiet iepazīts. Tik daudz kas izsapņots. Ar katru reizi kļūst grūtāk noliegt sev sastāstītos melus.

Ar katru nākamo reizi jau tik ļoti zināmie vārdi, melodija, skanējuma pavērsieni šķiet aizvien patīkamāki, aizvien baudāmāki, viss šķiet tik pazīstams, bet vēl līdz galam neiepazīts. Sava veida iekāre.

Vai tiešām es esmu vienīgā ar tik ļoti neiedomājami muļķīgām tieksmēm? Smieklīgi.

Revīzija.

Man vajag revīziju.

Ak, mana galva ir pilna iedomu, sapņu, muļķīgu fantāziju, nepamatotu ilūziju. Iztīriet kāds mani. Lūdzu. Nav ko gremdēties atmiņās un ilgoties citādas nākotnes.

Iedvesma.

Mans šīsdienas pārdomu temats ir iedvesma.

"Inspiration comes to us slowly and quietly, prime it with a little solitude" (Brenda Ueland)

Ja es kādam tagad jautātu- kas tad īsti ir tas zvērs- iedvesma?! Lielākā daļa man noteikti atbildētu, ka tas ir pēkšņs dzinējspēks darīt mirkļa iegribas patīkamā jomā. Bet vai tad nav tā, ka visa mūsu dzīve ir viena varena iedvesma? Mēs ēdam, jo iedvesmojamies dzīvot, mīlam, jo saplūšana vienā dvēselē ar kādu citu šķiet neracionāli vilinoša, gleznojam, jo tā vienkārši vajag, saceram, jo tas atbrīvo, virzamies kustībā, jo tas rada ilūziju. Nav iespējams rīkoties, bez kāda iemesla, bez vēlmes, bez pēkšņi trauksmainas iegribas, bet tas viss jau pats par sevi iedvesma vien ir. Secinājums- mēs nemitīgi dzīvojam iedvesmā.

Bet, līdzīgi, kā fizikā, ķīmijā, krievu valodā, arī šeit ir savi izņēmumi, ne vienmēr iedvesma darbojas. Ir citas sajūtas, kas spēj ņemt virsroku. Manu iedvesmas kapilāru bieži vien sakauj slinkums. Es tik ļoti bieži sastopos ar vēlmi darboties, kustēties, veidot, atraisīt faktūru, ķēpāties ar krāsām, bet nē, vienmēr uzrodas kāds, kas ir spēcīgāks.

Neatbildētais jautājums- kā to pieveikt?! Kā ļaut pilnu vaļu iedvesmai?!

Garšu ruķīši.

Es šodien iekritu pilnīgā gastronomiskajā izvirtībā, gluži tāpat kā sapņos mēs ļaujam sev mesties dārdošās šokolādes upēs, vai kā sniegpārslas lēni laižas uz zemes, izbaudot katru elpas vilcienu, katru vaigu aizskarošo vēja pūsmu vai ceļā satikto biedru. (interesanti vai ir labi just kaisli našķojoties?!)

Mulsi atzīstos, ka cukurā grauzdētās pārslas sajauktas ar kokosriekstu skaidiņām eksplodēja saskaroties ar manām garšas kārpiņām. Tā nebija ikdienišķa bauda, bet gan eiforija- smeldzīga kaisle. Gluži kā magnijam saskaroties ar uguni, es izstaroju miljoniem dzirksteļu (bet varbūt man tikai likās?!). Viss liecināja par to, ka upeņu ievārījums, kas atradās līdzās kokosriekstu skaidiņām, kautri ieturēja vieglu flirtu ar tām. Tā bija mīlas deja, florenciešu mākslas izpausme, lirika atnācējam, ar vissmalkāko patību un maigumu izstrādāta glezna, jūsmīga aktiera izrāde. Bija aizraujoši vērot šos pirmos neveiklos skūpstus un glāstus. Atzīstu- jutos muļķīgi izjaucot romantisko divvientulību, bet man ir attaisnojums, kā nekā, es arī vēlējos tajā piedalīties, arī vēlējos sajust kokosriekstu un pārslu maigo pieskārienu, ievārījuma atspirdzinošo skābumu un kopīgi radīto idilli.

Jūtos pateicīga tam ducim mazo vīriņu- garšas rūķīšu, kas šodien tik cītīgi aprūpēja katru manu sajūtu kārpiņu un uztveres neironu.

Paldies.