Es šodien iekritu pilnīgā gastronomiskajā izvirtībā, gluži tāpat kā sapņos mēs ļaujam sev mesties dārdošās šokolādes upēs, vai kā sniegpārslas lēni laižas uz zemes, izbaudot katru elpas vilcienu, katru vaigu aizskarošo vēja pūsmu vai ceļā satikto biedru. (interesanti vai ir labi just kaisli našķojoties?!)
Mulsi atzīstos, ka cukurā grauzdētās pārslas sajauktas ar kokosriekstu skaidiņām eksplodēja saskaroties ar manām garšas kārpiņām. Tā nebija ikdienišķa bauda, bet gan eiforija- smeldzīga kaisle. Gluži kā magnijam saskaroties ar uguni, es izstaroju miljoniem dzirksteļu (bet varbūt man tikai likās?!). Viss liecināja par to, ka upeņu ievārījums, kas atradās līdzās kokosriekstu skaidiņām, kautri ieturēja vieglu flirtu ar tām. Tā bija mīlas deja, florenciešu mākslas izpausme, lirika atnācējam, ar vissmalkāko patību un maigumu izstrādāta glezna, jūsmīga aktiera izrāde. Bija aizraujoši vērot šos pirmos neveiklos skūpstus un glāstus. Atzīstu- jutos muļķīgi izjaucot romantisko divvientulību, bet man ir attaisnojums, kā nekā, es arī vēlējos tajā piedalīties, arī vēlējos sajust kokosriekstu un pārslu maigo pieskārienu, ievārījuma atspirdzinošo skābumu un kopīgi radīto idilli.
Jūtos pateicīga tam ducim mazo vīriņu- garšas rūķīšu, kas šodien tik cītīgi aprūpēja katru manu sajūtu kārpiņu un uztveres neironu.
Paldies.
Un tas viss ir par ēdienu :D
AtbildētDzēstun tu vēl saki, ka tev nav stāstnieka talants.
Nu, tas ir tikai tā- mirkļa iedvesmas (kad kūkas garša vēl mutē) radīts stāsts :D Parasti jau man nesanāk *giggle*
AtbildētDzēst