Mans šīsdienas pārdomu temats ir iedvesma.
"Inspiration comes to us slowly and quietly, prime it with a little solitude" (Brenda Ueland)
Ja es kādam tagad jautātu- kas tad īsti ir tas zvērs- iedvesma?! Lielākā daļa man noteikti atbildētu, ka tas ir pēkšņs dzinējspēks darīt mirkļa iegribas patīkamā jomā. Bet vai tad nav tā, ka visa mūsu dzīve ir viena varena iedvesma? Mēs ēdam, jo iedvesmojamies dzīvot, mīlam, jo saplūšana vienā dvēselē ar kādu citu šķiet neracionāli vilinoša, gleznojam, jo tā vienkārši vajag, saceram, jo tas atbrīvo, virzamies kustībā, jo tas rada ilūziju. Nav iespējams rīkoties, bez kāda iemesla, bez vēlmes, bez pēkšņi trauksmainas iegribas, bet tas viss jau pats par sevi iedvesma vien ir. Secinājums- mēs nemitīgi dzīvojam iedvesmā.
Bet, līdzīgi, kā fizikā, ķīmijā, krievu valodā, arī šeit ir savi izņēmumi, ne vienmēr iedvesma darbojas. Ir citas sajūtas, kas spēj ņemt virsroku. Manu iedvesmas kapilāru bieži vien sakauj slinkums. Es tik ļoti bieži sastopos ar vēlmi darboties, kustēties, veidot, atraisīt faktūru, ķēpāties ar krāsām, bet nē, vienmēr uzrodas kāds, kas ir spēcīgāks.
Neatbildētais jautājums- kā to pieveikt?! Kā ļaut pilnu vaļu iedvesmai?!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru