Egoiste.

Es gribētu, lai daži cilvēki piederētu tikai un vienīgi man. Cik egoistiski.

Sajūta.

Mani šovakar ir pārņēmušas tik neskaitāmi neapvienojamas emocijas. Es esmu laimīga un izmisusi. Nemierīga un satraukusies. Miegaina un jautra spara pilna. Bohēmiska un romantiska.

Es nezinu, kas tas ir. Nu varbūt zinu. Bet nezinu kāpēc.

Ir pēdējais pavasara brīvlaiks manā mūžā, man gribas tik daudz ko paspēt izdarīt (izballēties, iztrakoties, braukt spontāni ārprātīgos pārgājienos, negulēt nevienu nakti mājās, būt kur citur, pavadīt naktis ar kādu, nedomāt par tuvojošos atbildību), bet, tā kā līdz šim savu solījumu arī patiesi un no visas sirds esmu pildījusi, tad man šobrīd acīs ir saskrējušas miega pelītes un velk mani uz sapņu zemi. Mans saprāts un griba ir ievijušās neprātīgā cīņā ar miega karavīriem. Varbūt tomēr paņemt vienas nakts atvaļinājumu no ballīšu dzīves? Viltīga izvēle. Būs jāpadomā un jāapspriežas ar sevi pie tases Caffe Latte.

Tik pat kaisli kā mazs puika, domājot par laiku, kad kļūs par pilotu vai policistu, mani ir ieskāvusi bohēma. Tas ir vienīgais, kas skan manā galvā, manā dvēselē un manā muzikālajā apvalkā. Es labprāt tagad sēdētu ievīstījusies segā, nekautri izvīļājusies puffā ar karsta kakao krūzi rokās, šokolādes krēma kūku pie labās rokas, kādu inteliģences pārbagātu romānu klēpī un ģitāras spēlējošu puisi pie sāniem (labprāt nosauktu konkrētu vietu un cilvēku, bet nāksies atturēties).
Romance šajā pašā brīdī streipuļo pa maniem neironiem, laikam būs iemaldījusies nepareizajā laikā. Jādzen laukā. Tiš.

Nedrīkst aizmirst mana idilliskā miera iztraucēšanu ar nelielu satraukuma kokteili par godu manai nākotnei. Nu es vairs neesmu pārliecināta, ko man darīt nākamgad pēc skolas beigšanas. Kur man iet. Kā man iet. Kāpēc man iet. Kas ir mana īstā vieta. Kādas ir manas vēlmes.

Ja kāds rod kaut nelielu atbildi uz maniem jautājumiem, es Jums droši ļauju man dot ziņu ^^ ja ne citādāk, tad vismaz ar pasta balodi. Paldies.

Atvainojos, ka nesaskaņoju bloga bildes.

Nu ko, beidzot brīvlaiks ir sācies, mazliet skumīgi, ka tas ir pēdējais oficiālais brīvlaiks manā mūžā, bet nekas- dzīve iet uz priekšu, es tai ritu līdzi, viss ir līdzsvarā.

Jāatzīst, ka šīs brīvdienas is one of the best weekends ever. Es pat nesaprotu kā dzīve var būt tik sasodīti jauka :) Nē, nu, protams, ir vēl lietas ar ko man jātiek galā savā garīgajā dzīvē (un tās ir arī tas nozīmīgākās cīņas, kas jāizcina un lauki, kas jāiekaro), bet katrā ziņa līdz šim viss ir bijis lieliski.

Lai gan pirmajā brīvlaika dienā (proti, piektdienā) stundu bastošana neatmaksājās, jo es vienkārši nofeiloju ar plāniem :D sīkāk stāstot- biju domājusi neiet uz fizikām un muzeju, jo niansē bija bezmaksas modernā džeza nodarbības un es taču nevaru laist garām ko tādu!!! Bet nu jā, kā gadījās kā ne, mēs ar draudzeni nebijām spējīgas atrast iansi :d ha. Dumiķītes. Nekas, vismaz labi iepirkāmies un, mājās atnākot, manī iekūrās radošais gars, sataisīju brošiņas un krellītes :) jes. Malacis Laura! Tas nekas, ka viena no viņam nākamajā naktī iekrita peļķē un visu nakti tur arī nogulēja un tagad ir nelietojama, bet es esmu apņēmības un čakluma pilna un svinīgi sev apsolos pārtaisīt viņu. Rīt. :)

Nākamajā dienā (diez gan negribīgi un piespiežoties) devos uz dejošanu. Malacis, ka aizbraucu to gaisa gabalu līdz Imantai, jo pēc dejošanas tika rīkots spontāns filmu vakars. Ak, kā man patīk tādas lietas :) smaids līdz ausīm un prieks kā mazam bērnam rotaļājoties peļķēs tveicīgā vasaras dienā. Lieliska atmosfēra, fascinējoši cilvēki, pārāk daudz kārumu un nebeidzams smaids uz lūpām.
Pirmā filma bija "Once". Neteikšu neko vairāk kā tikai to, ka noteikti šī filma ir jāredz visiem. (arī tev, mans dārgais).
Otrā filma bija "Unbreakable". Nu, hmm, šo es neieteiktu nevienam :D nav jau tā, ka viņa bija ļoti nelāga, bezemocionāla vai ar sliktu aktiermeistarību, vienkārši man šķita kā vizuāls mistrojums bez domas.
Un vēl (šī gan neietilpst filmu vakara scenārijā) es iesaku visiem "The Little Rascalls ". Tik ļoti pozitīvu emociju un labdabīga humora pārpilna filma. Noteikti jāskatās k0pā ar kādu, dzerot saldējuma kokteili :)

Tā kā pēc filmu vakara ierados mājās četros naktī, tad nokavēju svētdienas dievkalpojumu. Bet es vismaz ierados uz dejošanas mēģinājumu (nu labi, es nokavēju kādu stundu). Mēģinājums bija kā jau mēģinājums, bet pēc viņa gan sekoja lielisks vakars. Ar Ingūnu devāmies uz Nianses bezmaksas salsu, latino un regetonu (ta teikt, pēc pilnas programmas). :D šoreiz mēs pamanījāmies atrast īsto vietu ^^ bija lieliski :) pat nebija puišu trūkums. Dejošana ir lieliska, tā rada neaprakstāmas sajūtas.
Vēlāk devāmies pie Klāva, jo viņš negribēja nākt dejot. Ak, tas bija tik jauki. Sapratu, ka es mīlu bohēmu. Tās sajūtas tā vilina, pievelk, sajūsmina, apbrīno un apbur. Ak. Viņa istabasbidres suns man saplēsa krelles, bet tas nekas, tas mazais suņuks bija pārāk jauks, lai dusmotos. Un man patīk, ja vīrieši taisa ēst.
Turpmāko vakara daļu pavadīju pie Ingūnas, mani nedaudz naktī mocīja bezmiegs un tagad, pirms brauciena uz Gauju, jūtos mazdrusciņ nogurusi. Bet tas nekas. Paņemšu sveces līdzi, grāmatu, filmas un izbaudīšu vakaru ar Zani.

Paldies, tev Dievs par dzīvi :)

P.s.atvainojos, ka šis ieraksts bija sasteigts, nepārdomāts, bezemocionāls un statisks. Bet es nespēju visu aprakstīt, tāpēc iztiku ar tukšu pārstāstu :)

Balss.

Es šodien pirmo reizi mūžā iedomājos par to, vai ir iespējams iemīlēties cilvēka balsī?

Ja es tik bieži klausos kāda balsī, dzirdu visus tos kautros čukstus,balss skanējumu,viltīgo smīnu, kaisles elsas,neparedzamu prieku, mīlestības pārpilno melodiju. Ja es tik bieži tajā klausos, tad katra nākamā reize šķiet satraucošāka. Cilvēks šķiet iepazīts. Tik daudz kas izsapņots. Ar katru reizi kļūst grūtāk noliegt sev sastāstītos melus.

Ar katru nākamo reizi jau tik ļoti zināmie vārdi, melodija, skanējuma pavērsieni šķiet aizvien patīkamāki, aizvien baudāmāki, viss šķiet tik pazīstams, bet vēl līdz galam neiepazīts. Sava veida iekāre.

Vai tiešām es esmu vienīgā ar tik ļoti neiedomājami muļķīgām tieksmēm? Smieklīgi.

Revīzija.

Man vajag revīziju.

Ak, mana galva ir pilna iedomu, sapņu, muļķīgu fantāziju, nepamatotu ilūziju. Iztīriet kāds mani. Lūdzu. Nav ko gremdēties atmiņās un ilgoties citādas nākotnes.

Iedvesma.

Mans šīsdienas pārdomu temats ir iedvesma.

"Inspiration comes to us slowly and quietly, prime it with a little solitude" (Brenda Ueland)

Ja es kādam tagad jautātu- kas tad īsti ir tas zvērs- iedvesma?! Lielākā daļa man noteikti atbildētu, ka tas ir pēkšņs dzinējspēks darīt mirkļa iegribas patīkamā jomā. Bet vai tad nav tā, ka visa mūsu dzīve ir viena varena iedvesma? Mēs ēdam, jo iedvesmojamies dzīvot, mīlam, jo saplūšana vienā dvēselē ar kādu citu šķiet neracionāli vilinoša, gleznojam, jo tā vienkārši vajag, saceram, jo tas atbrīvo, virzamies kustībā, jo tas rada ilūziju. Nav iespējams rīkoties, bez kāda iemesla, bez vēlmes, bez pēkšņi trauksmainas iegribas, bet tas viss jau pats par sevi iedvesma vien ir. Secinājums- mēs nemitīgi dzīvojam iedvesmā.

Bet, līdzīgi, kā fizikā, ķīmijā, krievu valodā, arī šeit ir savi izņēmumi, ne vienmēr iedvesma darbojas. Ir citas sajūtas, kas spēj ņemt virsroku. Manu iedvesmas kapilāru bieži vien sakauj slinkums. Es tik ļoti bieži sastopos ar vēlmi darboties, kustēties, veidot, atraisīt faktūru, ķēpāties ar krāsām, bet nē, vienmēr uzrodas kāds, kas ir spēcīgāks.

Neatbildētais jautājums- kā to pieveikt?! Kā ļaut pilnu vaļu iedvesmai?!

Garšu ruķīši.

Es šodien iekritu pilnīgā gastronomiskajā izvirtībā, gluži tāpat kā sapņos mēs ļaujam sev mesties dārdošās šokolādes upēs, vai kā sniegpārslas lēni laižas uz zemes, izbaudot katru elpas vilcienu, katru vaigu aizskarošo vēja pūsmu vai ceļā satikto biedru. (interesanti vai ir labi just kaisli našķojoties?!)

Mulsi atzīstos, ka cukurā grauzdētās pārslas sajauktas ar kokosriekstu skaidiņām eksplodēja saskaroties ar manām garšas kārpiņām. Tā nebija ikdienišķa bauda, bet gan eiforija- smeldzīga kaisle. Gluži kā magnijam saskaroties ar uguni, es izstaroju miljoniem dzirksteļu (bet varbūt man tikai likās?!). Viss liecināja par to, ka upeņu ievārījums, kas atradās līdzās kokosriekstu skaidiņām, kautri ieturēja vieglu flirtu ar tām. Tā bija mīlas deja, florenciešu mākslas izpausme, lirika atnācējam, ar vissmalkāko patību un maigumu izstrādāta glezna, jūsmīga aktiera izrāde. Bija aizraujoši vērot šos pirmos neveiklos skūpstus un glāstus. Atzīstu- jutos muļķīgi izjaucot romantisko divvientulību, bet man ir attaisnojums, kā nekā, es arī vēlējos tajā piedalīties, arī vēlējos sajust kokosriekstu un pārslu maigo pieskārienu, ievārījuma atspirdzinošo skābumu un kopīgi radīto idilli.

Jūtos pateicīga tam ducim mazo vīriņu- garšas rūķīšu, kas šodien tik cītīgi aprūpēja katru manu sajūtu kārpiņu un uztveres neironu.

Paldies.

Secinājumi.

Šodien nonācu pie pāris visnotaļ interesantiem secinājumiem:
1.egoisms tik tiešām atmaksājas.
2.ja tev uzklūp viena nelaime, tad noteikti sekos vēl pāris, kas kopā veidos lielisku nožēlojamas dienas buķeti.

Viss sākās ar kaut ko pavisam nenozīmīgu kā mākslinieku vakara salsu. Iedvesma un radošais gars virmoja gaisā no manas pārlieku degošās aizrautības dejot, piedalīties, radīt, pierādīt un izbaudīt. Bet nu kā tas piedienas sprakšķoši sāpīgām dienām- visam bija jānoiet greizi. Jā. Nepietiek jau ar to, ka mans izredzētais partneris netika uz mēģinājumiem, man vēl ir jāzemojas zvanot citiem, kas neuztver šo ideju ar pietiekami lielu aizrautību, nu tik lielu, lai es vismaz nejustos kā uzbāzīgs ods svelmainā vasaras dienā (jā, šeit atkal izpaužas mans egoisms).

Bet tas jau ir tikai mazs piliens no šīsdienas bēdu krūkas. Es sapratu to, ka nav labi kādam pieķerties priekšlaicīgi, jo mēs taču esam tikai cilvēki, mazas kļūdainas radības. Sākumā tu kādam pieķeries, uzticies, atklājies, un beigās saproti, ka labāk bija kārtējo reizi paklusēt, jo vienīgais, kam tu patiesi vari uzticēties ir- sev un Dievam. Cilvēki nāks un ies, mainīsies un reducēsies, un tu nekad nevari zināt, kā tas tiks pavērsts pret sevi. Varbūt pavisam vienkārši tu pēkšņi sajutīsies viens, jo redz- neviens tevi patiesībā negrib redzēt. Viss bija tikai viena liela izlikšanās un pieklājības etiķetes ievērošana.

Un kad diena šķiet sasniegusi savu emocionālo kulmināciju, savus asos nagus derdzīgi pamanās ielaist manī tādi mazie dzīves sīkumi kā žagas, mammas uzkāpšana uz manas gleznas, pilnīga laika izšķiešana aizbraucot uz Āgenskalnu un neaizmirsīsim, protams, arī krievu uzmācīgi-izsmejošo uzvedību autobusā.

Šī diena bija kā centieni uzkāpt kalnā svelmainā vasaras dienā bez ūdens pudeles azotē un ar vismaz duci akmeņu uz muguras. Bet arī tā ir pieredze- kas nenogalina, padara stiprāku (autors nezināms).

Lai nu kā, es tomēr esmu pateicīga, ka spēju šo dienu nodzīvot. Paldies.
Cerība tiek likta uz rītdienu.

Salsa.

Pēc definīcijas salsa ir mīlas, kaisles deja. Manuprāt, tā ir viena no viss precīzāk uzrakstītajām definīcijām. Tik īsi, kodolīgi un konkrēti.

Lidojot salsas virpulī vai (pirmās reizes gadījumā) neveikli streipuļojot un klumburējot puiša vadībā, reizē cenšoties neapkaunot sevi izejot no ritma, rodas tāda kvēle pret deju, pret kustību, pret mūziku un beigu beigās arī pret puisi. Ļoti savdabīgi kā kaut kas tik pilnīgi un absolūti ierasts kā kustība, spēj radīt tādu prātam neaptveramu rezultātu. Apbrīnojami!

Pati mīlu šo deju, būtu gatava to vien darīt kā iet uz salsas klubiem un dejot (vēlams, līdzi ņemot pazīstamu čali), bet es pārāk labi sevi pazīstu, es zinu kādu efektu šī deja uz mani atstāj. Tā nav vairs vienkārši soļu baudīšana, salsā tu esi tik ļoti ciešā kontaktā ar otru personu, ka pavisam nemanot sāc viņu iepazīt. Citreiz pat pārāk labi iepazīsti. Ķermeņa valoda spēj tik daudz pateikt, izstāstīt, atklāt un bieži- apmānīt. Dejas laikā sāk veidoties pārāk ciešs kontakts, sāk uzmākties mānīgas sajūtas un tādos brīžos tu sajūties tik ļoti tuvs ar otru cilvēku, kā vēl ne ar vienu. Tev šķiet- sasodīts, viņš ir ideāls! Deja ir tāda viltniece.

Šodien izlasīju, ka no spāņu valodas vārds "salsa" nozīmē mērce. Sākumā likās tik smieklīgi- salsa tiek raksturota kā milzīga pļecka ar mistiskas izcelsmes sastāvdaļām. Bet, protams, ka es kļūdījos, īstenībā jau tas simbolizēja kādu spānijā ļoti iecienītu, asu, karstu mērci. Tātad- kaut ko satraucoši, pārsteidzoši karstasinīgu. Bet tā ir tikai versija (pavisam iespējams, ka mans minējums ir precīzāks, ha).

Katrā ziņā es ļoti ceru, ka būšu gatava uz ceturtdienas mākslinieku vakaru izdomāt un iemācīties kādu pagalam un neglābjami sarežģīti mežģītu kombināciju, lai mūsu mazā deju grupa atstātu visus ar vaļā mutēm. Jāmēģina saņemties.

Anšlavs Eglītis ir teicis:

"Spert soli nozīmē cīnīties. Elpot- cīnīties. Cīņā tevi trenc jūtas un dziņas, spiež apstākļi, mudina biedri, un cilvēks ir tik liels, cik liela ir viņa cīņa. Pieraugies, ka nenocīnies savu mūžu gar niekiem. Bet vēl vairāk ievēro šo: zaudēt cieņu citu acīs gan sāp, bet vīrs to pacieš; zaudēt cieņu paša acīs nozīmē beigas. Tādēļ cīnies vienmēr tā, lai tu vari sevi cienīt arī tad, kad būsi uzvarējis; tad tu varēsi darīt arī tad, kad būsi zaudējis. Liec savus mērķus augsti. Ja liktenis tev piešķīris ķēnišķīgāko no savām veltēm- iespēju pašam izvēlēties pretinieku, tad gādā, ja tas ir vīrietis, lai ir visstiprākais, ja sieviete, tad visdaiļākā, ja ideja, tad visskaļākā. Un, kad reiz esi sācis savu spēkošanos, neceri atpūsties; katra uzvara ir tikai jaunas cīņas sākums; izēdusies, kad būsi kritis. Bet piemini allaž, ka īstu vīru pazīst ne tikai no tā, kā viņš cīnās un ar ko viņš cīnās, bet vēl vairāk no tā, par ko viņš cīnās. Vēro, vai nekaro par sevi vien."

Pēdējā laikā es aizvien vairāk domāju par to, ka esm u zaudējusi savu cīņas sparu. Turklāt nav pat tā, ka mani tas nesatrauktu vai neliktu aizdomāties, vai neliktu spriedelēt par iespējām ko mainīt- es gluži vienkārši esmu iespītējusies. Iespītējusies pret visu, domādama, ka gan jau būs labi, lai gan es skaidri un gaiši apzinos ka nebūs labi, nepavisam nebūs. Baigi škrobīgi, tas jāatzīst.

Es nesaprotu, kas ir noticis. Vienkārši pēkšņi, gluži kā pirkstu apdedzināšana, gludinot kārtējo kreklu, vai grimases maiņa, apēdot citrona šķēli, tas atnāca pie manis- šī gaužām neciešamā vēlme beigt cīņu. Tik sasodīti neciešami.

Laikam jāsāk atzīt Anšlava teiktā pēdējam teikumam- es nožēlojamā kārtā esmu sākusi cīnīties pati pret sevi.

Nu kāpēc visam jābūt tik sarežģīti?! Vēl pirms gada tas šķita tik pašsaprotami un loģiski (citu variantu nebija), bet tagad- tagad mans spīts ir pārtvēris saprātu un samežģījis to kūkumos tik pat prasmīgi, kā jūrnieki rīkojas sienot virvju mezglus.

Apēdīšu pēdējo karameļu saldējuma karoti un centīš0s sākt visu no gala, gluži kā tas bija pirms gada.

Mirušās dvēsels.

Šodien aizčāpoju uz Nacionālo teātri noskatīties Mirušās dvēseles.

"Vispār baigi interesanti, pirms četrām dienām domāju par šo izrādi un secināju, ka būtu baigi jauki noskatīties- un ko tu iedomājies- pēc vienas dienas man tiek piedāvāts ielūgums uz šo pasācienu! Tik ģeniāli. Es, protams, stara, vēl jo vairāk tāpēc, ka izrādes diena ir mana dzimšasnas diena ^^"


Tātad, pēc skolas veselu mūžību gaidīju liktenīgo mirkli, kad varēšu doties to noskatīties. Bet nav jau tā, ka man nepatika gaidīt, vismaz es varēju parunāties ar Kristiānu ^^ bija ļoti jauki apspriest, aprunāt , pasmieties , atcerēties, sasmaidīties, sajūsmināties un pārsteigties par puišiem. Runājām par viss kaut ko, bet beigās, lai kā es pretojos, tomēr sanāca nemanāmi ielīst puišu sarunās- laikam ar mani tā daudziem gadās. Esmu pārāk liela kārumniece (tā klasesbiedri teiktu).
Pēc riktīgas parunāšanas un secinājuma, ka mums kaut kad jāaiziet pasēdēt uz kādu kafūzīti papļāpāt, beidzot devos uz teātri. Īstenībā jau man bija sarunāts tikties pie skolas, bet ko nu tur daudz, man bija bail, ka kāds nepārprot manu divvientulīgo iziešanu no skolas ar atsevišķu personu.

Ak, apsēdos pirmajā rindā (pašā pirmajā!), pēc šokēšanās par to, ka tur ir tik daudz skolasbiedru un marcipāna zemenes nogaršošanas, ar ilgpilnu, elpu aizraujošu sajūtu gaidīju izrādi.

Nu ko, gaismas izslēdzās- sākums vienmēr ir tik satraucošs! Vieni vīrieši uz skatuves-> ripina riepas un runā par Maskavu un vēl kaut kādu tur pilsētu (valsti?). Nav ne jausmas, par ko viņi īsti runā, bet tā jau notiek vienmēr lugu sākumos (vai ne?). Lai nu kā, tas veids, kā viņi uzvedās i, kustības, dikcija, izteiksmes mani tik ļoti saviļņoja, ka vienīgais par kp es spēju domāt bija--> ir tik aizraujoši būt aktierim- tu neesi tu, tu esi kāds cits, vari parspīlēt, ākstīties, būt nopietns, demonstrēt bravūrību, laizīties, iekārdināt, iekārot, spārdīties, kārpīties, bēgt, uzdrošināties, klausīties, demonstrēt, būt varonis vai pilnīgi traks un neviens nedomās, ka tas ir jokaini, nevienam pat neienāks prātā uz tevi paskatīties ar šķību aci un teikt :"Tas nu gan ir pilnīgs kretīns!" Tā laikam bija mana šīsdienas lielākā atziņa, ka es arī gribu būt uz skatuves, es negribu būt es pati, kaut uz mirkli. Es gribu zināt, kā tas ir- iekūņoties svešinieka ādā un rīkoties aplami.

Bet par pašu lugu, nu ko lai saka, aptuveni vidū es sāku saprast par ko tā ir (pārējo laiku vai nu virpuļoju pārdomās vai vienkārši, gluži cilvēcīgi neizpratu stāstu). Šoreiz varbūt man viņa nelika tik ļoti aizdomāties par pašu lugas tēmu, cik ļoti par manu kaisli uz mākslu, teātri, kustību, žestiem, faktūru, pašizpausmi un izjūtu.

Ak jā, vēl kas savāds- man visu laiku bija vēlme kādam izmisīgi pieglausties, samīļot, sabučot (sāku apsvērt domu, ka es varbūt esmu kinestētiķis- bet nē). Tas bija tik ļoti kaitinoši. Laikam dzimšanas dienas ietekmē. Bet nu, tas man arī lika šo to pārdomāt.

Vispār kopumā man patika. Un- tas čalis, kas tēloja sieviešu lomas, bija satriecošs, pat dažai labai sievietei neizdodas notēlot tik izcili glamūrīgi izsmalcināti piesātinātu sievietes tēlu.

Paldies, par šodienu. Es esmu laimīga. :)