Šodien aizčāpoju uz Nacionālo teātri noskatīties Mirušās dvēseles.
"Vispār baigi interesanti, pirms četrām dienām domāju par šo izrādi un secināju, ka būtu baigi jauki noskatīties- un ko tu iedomājies- pēc vienas dienas man tiek piedāvāts ielūgums uz šo pasācienu! Tik ģeniāli. Es, protams, stara, vēl jo vairāk tāpēc, ka izrādes diena ir mana dzimšasnas diena ^^"
Tātad, pēc skolas veselu mūžību gaidīju liktenīgo mirkli, kad varēšu doties to noskatīties. Bet nav jau tā, ka man nepatika gaidīt, vismaz es varēju parunāties ar Kristiānu ^^ bija ļoti jauki apspriest, aprunāt , pasmieties , atcerēties, sasmaidīties, sajūsmināties un pārsteigties par puišiem. Runājām par viss kaut ko, bet beigās, lai kā es pretojos, tomēr sanāca nemanāmi ielīst puišu sarunās- laikam ar mani tā daudziem gadās. Esmu pārāk liela kārumniece (tā klasesbiedri teiktu).
Pēc riktīgas parunāšanas un secinājuma, ka mums kaut kad jāaiziet pasēdēt
uz kādu kafūzīti papļāpāt, beidzot devos uz teātri. Īstenībā jau man bija sarunāts tikties pie skolas, bet ko nu tur daudz, man bija bail, ka kāds nepārprot manu divvientulīgo iziešanu no skolas ar atsevišķu personu.
Ak, apsēdos pirmajā rindā (pašā pirmajā!), pēc šokēšanās par to, ka tur ir tik daudz skolasbiedru un marcipāna zemenes nogaršošanas, ar ilgpilnu, elpu aizraujošu sajūtu gaidīju izrādi.
Nu ko, gaismas izslēdzās- sākums vienmēr ir tik satraucošs! Vieni vīrieši uz skatuves-> ripina riepas un runā par Maskavu un vēl kaut kādu tur pilsētu (valsti?). Nav ne jausmas, par ko viņi īsti runā, bet tā jau notiek vienmēr lugu sākumos (vai ne?). Lai nu kā, tas veids, kā viņi uzvedās i, kustības, dikcija, izteiksmes mani tik ļoti saviļņoja, ka vienīgais par kp es spēju domāt bija--> ir tik aizraujoši būt aktierim- tu neesi tu, tu esi kāds cits, vari parspīlēt, ākstīties, būt nopietns, demonstrēt bravūrību, laizīties, iekārdināt, iekārot, spārdīties, kārpīties, bēgt, uzdrošināties, klausīties, demonstrēt, būt varonis vai pilnīgi traks un neviens nedomās, ka tas ir jokaini, nevienam pat neienāks prātā uz tevi paskatīties ar šķību aci un teikt :"Tas nu gan ir pilnīgs kretīns!" Tā laikam bija mana šīsdienas lielākā atziņa, ka es arī gribu būt uz skatuves, es negribu būt es pati, kaut uz mirkli. Es gribu zināt, kā tas ir- iekūņoties svešinieka ādā un rīkoties aplami.
Bet par pašu lugu,
nu ko lai saka, aptuveni vidū es sāku saprast par ko tā ir (pārējo laiku vai nu virpuļoju pārdomās vai vienkārši, gluži cilvēcīgi neizpratu stāstu). Šoreiz varbūt man viņa nelika tik ļoti aizdomāties par pašu lugas tēmu, cik ļoti par manu kaisli uz mākslu, teātri, kustību, žestiem, faktūru, pašizpausmi un izjūtu.
Ak jā, vēl kas savāds- man visu laiku bija vēlme kādam izmisīgi pieglausties, samīļot, sabučot (sāku apsvērt domu, ka es varbūt esmu kinestētiķis- bet nē). Tas bija tik ļoti kaitinoši. Laikam dzimšanas dienas ietekmē. Bet nu, tas man arī lika šo to pārdomāt.
Vispār kopumā man patika. Un- tas čalis, kas tēloja sieviešu lomas, bija satriecošs, pat dažai labai sievietei neizdodas notēlot tik izcili glamūrīgi izsmalcināti piesātinātu sievietes tēlu.
Paldies, par šodienu. Es esmu laimīga. :)
"Vispār baigi interesanti, pirms četrām dienām domāju par šo izrādi un secināju, ka būtu baigi jauki noskatīties- un ko tu iedomājies- pēc vienas dienas man tiek piedāvāts ielūgums uz šo pasācienu! Tik ģeniāli. Es, protams, stara, vēl jo vairāk tāpēc, ka izrādes diena ir mana dzimšasnas diena ^^"
Tātad, pēc skolas veselu mūžību gaidīju liktenīgo mirkli, kad varēšu doties to noskatīties. Bet nav jau tā, ka man nepatika gaidīt, vismaz es varēju parunāties ar Kristiānu ^^ bija ļoti jauki apspriest, aprunāt , pasmieties , atcerēties, sasmaidīties, sajūsmināties un pārsteigties par puišiem. Runājām par viss kaut ko, bet beigās, lai kā es pretojos, tomēr sanāca nemanāmi ielīst puišu sarunās- laikam ar mani tā daudziem gadās. Esmu pārāk liela kārumniece (tā klasesbiedri teiktu).
Pēc riktīgas parunāšanas un secinājuma, ka mums kaut kad jāaiziet pasēdēt
uz kādu kafūzīti papļāpāt, beidzot devos uz teātri. Īstenībā jau man bija sarunāts tikties pie skolas, bet ko nu tur daudz, man bija bail, ka kāds nepārprot manu divvientulīgo iziešanu no skolas ar atsevišķu personu.Ak, apsēdos pirmajā rindā (pašā pirmajā!), pēc šokēšanās par to, ka tur ir tik daudz skolasbiedru un marcipāna zemenes nogaršošanas, ar ilgpilnu, elpu aizraujošu sajūtu gaidīju izrādi.
Nu ko, gaismas izslēdzās- sākums vienmēr ir tik satraucošs! Vieni vīrieši uz skatuves-> ripina riepas un runā par Maskavu un vēl kaut kādu tur pilsētu (valsti?). Nav ne jausmas, par ko viņi īsti runā, bet tā jau notiek vienmēr lugu sākumos (vai ne?). Lai nu kā, tas veids, kā viņi uzvedās i, kustības, dikcija, izteiksmes mani tik ļoti saviļņoja, ka vienīgais par kp es spēju domāt bija--> ir tik aizraujoši būt aktierim- tu neesi tu, tu esi kāds cits, vari parspīlēt, ākstīties, būt nopietns, demonstrēt bravūrību, laizīties, iekārdināt, iekārot, spārdīties, kārpīties, bēgt, uzdrošināties, klausīties, demonstrēt, būt varonis vai pilnīgi traks un neviens nedomās, ka tas ir jokaini, nevienam pat neienāks prātā uz tevi paskatīties ar šķību aci un teikt :"Tas nu gan ir pilnīgs kretīns!" Tā laikam bija mana šīsdienas lielākā atziņa, ka es arī gribu būt uz skatuves, es negribu būt es pati, kaut uz mirkli. Es gribu zināt, kā tas ir- iekūņoties svešinieka ādā un rīkoties aplami.
Bet par pašu lugu,
nu ko lai saka, aptuveni vidū es sāku saprast par ko tā ir (pārējo laiku vai nu virpuļoju pārdomās vai vienkārši, gluži cilvēcīgi neizpratu stāstu). Šoreiz varbūt man viņa nelika tik ļoti aizdomāties par pašu lugas tēmu, cik ļoti par manu kaisli uz mākslu, teātri, kustību, žestiem, faktūru, pašizpausmi un izjūtu.Ak jā, vēl kas savāds- man visu laiku bija vēlme kādam izmisīgi pieglausties, samīļot, sabučot (sāku apsvērt domu, ka es varbūt esmu kinestētiķis- bet nē). Tas bija tik ļoti kaitinoši. Laikam dzimšanas dienas ietekmē. Bet nu, tas man arī lika šo to pārdomāt.
Vispār kopumā man patika. Un- tas čalis, kas tēloja sieviešu lomas, bija satriecošs, pat dažai labai sievietei neizdodas notēlot tik izcili glamūrīgi izsmalcināti piesātinātu sievietes tēlu.
Paldies, par šodienu. Es esmu laimīga. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru