Secinājumi.

Šodien nonācu pie pāris visnotaļ interesantiem secinājumiem:
1.egoisms tik tiešām atmaksājas.
2.ja tev uzklūp viena nelaime, tad noteikti sekos vēl pāris, kas kopā veidos lielisku nožēlojamas dienas buķeti.

Viss sākās ar kaut ko pavisam nenozīmīgu kā mākslinieku vakara salsu. Iedvesma un radošais gars virmoja gaisā no manas pārlieku degošās aizrautības dejot, piedalīties, radīt, pierādīt un izbaudīt. Bet nu kā tas piedienas sprakšķoši sāpīgām dienām- visam bija jānoiet greizi. Jā. Nepietiek jau ar to, ka mans izredzētais partneris netika uz mēģinājumiem, man vēl ir jāzemojas zvanot citiem, kas neuztver šo ideju ar pietiekami lielu aizrautību, nu tik lielu, lai es vismaz nejustos kā uzbāzīgs ods svelmainā vasaras dienā (jā, šeit atkal izpaužas mans egoisms).

Bet tas jau ir tikai mazs piliens no šīsdienas bēdu krūkas. Es sapratu to, ka nav labi kādam pieķerties priekšlaicīgi, jo mēs taču esam tikai cilvēki, mazas kļūdainas radības. Sākumā tu kādam pieķeries, uzticies, atklājies, un beigās saproti, ka labāk bija kārtējo reizi paklusēt, jo vienīgais, kam tu patiesi vari uzticēties ir- sev un Dievam. Cilvēki nāks un ies, mainīsies un reducēsies, un tu nekad nevari zināt, kā tas tiks pavērsts pret sevi. Varbūt pavisam vienkārši tu pēkšņi sajutīsies viens, jo redz- neviens tevi patiesībā negrib redzēt. Viss bija tikai viena liela izlikšanās un pieklājības etiķetes ievērošana.

Un kad diena šķiet sasniegusi savu emocionālo kulmināciju, savus asos nagus derdzīgi pamanās ielaist manī tādi mazie dzīves sīkumi kā žagas, mammas uzkāpšana uz manas gleznas, pilnīga laika izšķiešana aizbraucot uz Āgenskalnu un neaizmirsīsim, protams, arī krievu uzmācīgi-izsmejošo uzvedību autobusā.

Šī diena bija kā centieni uzkāpt kalnā svelmainā vasaras dienā bez ūdens pudeles azotē un ar vismaz duci akmeņu uz muguras. Bet arī tā ir pieredze- kas nenogalina, padara stiprāku (autors nezināms).

Lai nu kā, es tomēr esmu pateicīga, ka spēju šo dienu nodzīvot. Paldies.
Cerība tiek likta uz rītdienu.